"Tumšā puse", Sallija Grīna

"Divi puikas sēž ciešā veca krēsla paroču skāvienā. Tu esi zēns kreisajā pusē."

Neitans dzīvo būrī. Viņa tēvs ir stiprākais melnasiņu burvis pasaulē, un tādēļ nevienu - izņemot ģimeni - vairs neinteresē, ka viņš ir jauktasinis. Visvairāk šis fakts traucē Padomei, kas melnasiņus izmisīgi vajā, lai šo sērgu no zemes virsas iznīdētu. Un Neitans ir viņu galvenais mērķis.

Ir ļoti grūti izveidot anotāciju par šo grāmatu, neatklājot vairākus sižeta pavērsienus. Jau tā esmu nospoilojusi visādas interesantas lietas, kas pašā sākumā vispār nebija zināmas.

Lai arī "Tumšā puse" ir jauniešu romāns un tos lielākoties štancē pēc viena parauga, šis izrādījās kas pavisam svaigs un lieliski neparedzams. Izrāvu cauri trīs stundu laikā, šķiet, aizmirsdama mirkšķināt, un no rīta man par to bija neizsakāmi žēl, jo līdz ar vēlmi pēc rīta kafijas parādījās arī ilgas pēc grāmatas turpināšanas. Bet pati es biju jau naktī atņēmusi sev iespēju šīs ilgas nomierināt. Tāpēc es, protams, uzreiz meklēju Goodreads, kā sauc nākamo daļu, un ar milzīgu vilšanos atklāju, ka Zvaigzne ir pasteigusies un izdevusi latvisko tulkojumu tajā pašā gadā, kad iznācis oriģināls. T.i. šogad. T.i. es pie otrās daļas nevaru tikt. T.i. es esmu bēdīga.

"Jo vairāk kāds vīzijām tic, jo biežāk tās mēdz piepildīties."

Pirms es biju sākusi šo grāmatu lasīt man šķita, ka galvenā varone ir meitene - varbūt tāpēc, ka Grāmatu svētkos būrī sēdēja Bārbala Simsone. Tādēļ es sākumā jutos mazliet samulsusi par to, ka stāsts tomēr ir par kādu vārdā Neitans. Ātri vien sapratu, ka labi vien ir - jo badass meitenes tēlā es gan jau nebūtu tik bezcerīgi iemīlējusies, nebūtu novērtējusi galvenā varoņa attiecības ar ģimeni un klasesbiedriem, un tad no stāsta būtu izrautas dažas lieliskas kautiņu ainas un mana mīļākā spīdzināšana. Ja arī Neitans ir naivs un neloģisks, es to nepamanīju. Gan tādēļ, ka viņš vienkārši ir seksīgs (atvainojiet, es zinu, ka šis puika ir nepilngadīgs), gan tādēļ, ka viņa tēls ir rūpīgi izstrādāts. Atsauksmē par "Labirinta gūstā" es ļoti kategoriski izteicos, ka YA grāmatās ir tikai divu veidu galvenie varoņi: "vai nu autors tos būs pacēlis augstāk par viņu vecumu, radot supertēlisma pilienus raksturā, vai arī pazeminājis tiem intelektu līdz skudras līmenim". Sākumā man likās, ka Neitans ir pirmais variants, bet tad izrādījās, ka tomēr trešais - autore ir ņēmusi vērā tēla sarežģīto bērnību, vecākus, pasīvi agresīvo māsu, dzīvi ar vecmāmiņu, mūžīgos draudus un nelāgos skatienus no apkārtējiem, un izveidojusi tēla raksturu atbilstoši šiem faktoriem. Gan neuzticību cilvēkiem, gan nežēlību, gan dusmu izvirdumus, gan naivu cerību uz izglābšanos. Un viņš rīkojas atbilstoši tam, kas pašam šķiet pareizi. Lai arī visbiežāk tas ir spīta pēc.

Ir tik ārkārtīgi grūti skatīties uz Neitanu kā uz labo varoni, lai arī viņa cīņa ir cilvēciski pavisam saprotama. Un šāds tēla raksturs prasa no autora ļoti uzmanīgu laipošanu starp to, kas ir atļauts un kas - nepieļaujams, kas savukārt pieprasa prasmi.

"Tāpēc, ka tā sieviete, kas mani turēja pieķēdētu būrī, bija uz krieviem pasista trakā, tu, stulbais, izlutinātais šveiciešu dumiķi!" 

"Ķieģelis mētājas tepat uz asfalta. Tas arī nekustas. Ķieģelis arī izskatās tā, it kā būtu pārdzīvojis nelāgu dienu."

Autore ir pievērsusi daudz uzmanības ne vien galvenā varoņa reālistiskai izveidei, bet nav noslinkojusi radīt dziļus, skaidrus, pamatotus raksturus arī katram otrā un trešā plāna tēlam. Vardarbību izbaudošais Kīrans, dzejnieks Gabriels (kuru es mīlu tikpat ļoti kā Neitanu, tikai citā veidā), manipulatīvā Merkūrija, naivā Annalīsa un vēl, un vēl. Bauda lasīt.

Turklāt Grīna ir piestrādājusi ne tikai raksturiem, bet arī pasaulei, kas mazliet saskaras ar Roulingas radīto (burvju pilngadība septiņpadsmit gadu vecumā, draņķasiņi, ar asiņu tīrību apsēstas dzimtas), tomēr ir tik atšķirīga. Ļoti daudz detaļu - apdāvināšana pilngadībā, kad jaunais burvis iegūst savu spēju; naidnieka sirds apēšana, lai pārņemtu tā spēku; Padomes loma sabiedrībā; baltasiņu motivācija ar jebkuriem līdzekļiem panākt melnasiņu iznīdēšanu u.c. - ir pieminētas tikai garāmejot, un es ceru, ka triloģijas turpmākajās daļās tām tiks pievērsts vairāk uzmanības.

"Mēs esam melnasiņu burvji, kas slēpjas no medniekiem, baltasiņu burvji no mums baidās.. bet mēs mazgājam traukus un runājam par dzeju."

"Vai tu esi nodomājis dzīvot tik ilgi, lai varētu nomirt no plaušu vēža?"

Jā, vardarbības izpausmes šajā grāmatā birst kā no pārpilnības raga. Jā, saglabāt ticību labajam ir grūti, ja nav nevienas labās puses, kam pievērsties. Jā, patīkamāki sāk šķist melnasiņi, kas slepkavo pat savus ģimenes locekļus, acis nepamirkšķinot. Jā, skatījums uz tēliem grāmatas gaitā var mainīties, pēkšņi saprotot tos labāk. Bet tieši tāpēc man vajadzēja pāris dienas, lai nomierinātu sajūsmu un es spētu būt vismaz kaut cik objektīva. Tieši tāpēc es esmu izmisumā, jo līdz nākamajai daļai pat angliski jāgaida vēl vismaz gads. Tieši šī reālistiskuma dēļ man negribas atdot grāmatu atpakaļ tās īpašniecei, jo es zinu, ka gribēšu pārlasīt. Un tieši tāpēc es pavisam aizmirsu, ka bija posms, kas man šajā stāstā nemaz nepatika, un ka savdabīgais krimiķa un fantāzijas apvienojums man sākumā šķita ļoti jocīgs formāts, kurā pasniegt šādu stāstu.

Patīkami lasīt kaut ko, kas nav sava veida "Bada spēļu" versija.

"Un es zinu, kurp es skrienu. Es uzmeklēšu savu draugu. Gabrielu."