"Varbūt atradīsim kādu pistoli," Pitkins sacīja un ar rādītājpirkstu nomērķēja uz sargbūdu pie vārtiem. "Piiiiuuuuuuuu!"
Divi pusaudži pamestā slimnīcā Ungārijas ziemeļos, meklējot kādas kara paliekas, ko kaut kur nopārdot, atrod neticami vērtīgu priekšmetu, kas varētu tiem ienest neiedomājami vairāk par plānotajiem pāris forintiem. Pircēju atrast nav problēma - problēma ir uzņēmīgākā puiša čigāniskajā izcelsmē, saziņas un finansiālo līdzekļu trūkumā, turklāt arī pats atradums izrādās grūti uzglabājams un pārvietojams. Visu šo faktoru apvienojumā nepatikšanās tiek ierauts ne tikai jaunais čigānzēns, bet arī viņa pusbrālis, radinieki, kāds astoņdesmitgadīgs dānis un pasaules lāpītāja Nīna Borga.
"Cilvēki ir pilnīgi prātu izkūkojuši," viņš bezpalīdzīgi noteica. "Kā lai, ellē, paredz, kas ienāks prātā katram pasaules pajoliņam?"
"Zēns koferī" lasītājiem ir pazīstama ne vien pašaizliedzīgā Nīna Borga, bet arī Koberbēlas & Frīsas dueta visai garlaicīgais stāstījuma veids, pliekanā valoda un intrigas uzturēšanas (pat radīšanas) mazspēja. Jā, "Klusa, nemanāma slepkavība" (patiesībā jau Zvaigzne smukuma dēļ nav komatu tur ielikuši, bet es nespēju izturēt) bija labāka par pirmo Nīnas sērijas grāmatu, kuru es aprakstīju visai maigi, taču nu jau manas tolerances robežas ir pārsniegtas. Līdz šim man nešķita, ka skandināvu kriminālromāni spēj kļūt banāli un ka viņiem ir uzkrītošs šablons, pēc kā visi tiek veidoti, taču šī grāmata man lika to ievērot. Rodas sajūta, ka autores ir vienkārši vilkušas līniju no A uz B, ārkārtīgi baidoties nokāpt no labi iemītās takas, metot tikai iestaigātus līkumus un cilpas, kuras maskē vien pašķidri krūmi. Beigas nebija paredzamas - vismaz ne man -, tas ir patīkams pluss, taču to izbaudīt liedza.. es pat nezinu kas. Man nav ne jausmas, ko autores ir darījušas nepareizi, taču pilnīgi nekas mani neuzrunāja.
Nē, meloju. Ungāru pusčigāns Šāndors bija patīkams tēls, kuram es jutu līdzi. Arī viņa brālis Tamāšs - vērtīgā priekšmeta atradējs - bija valdzinošs. Laikam tur arī mana līdzjūtība beidzās. Pasaules lāpītāja Nīna, kuras tieksme palīdzēt it visiem grūtībās nonākušajiem, protams, ir ārkārtīgi piemīlīga, lai arī nesaprotama, ir viens no viskailākajiem tēliem, ar ko esmu literatūrā saskārusies. Viņu izmisīgi mēģina apaudzēt ar pagātni, raksturu un smagām izvēlēm, taču beigu beigās sanāk vien tāda tukša čaula, kas savu nelegālo darbu aizliek priekšā uz izjukšanas robežas esošajai ģimenei. Viņas meita, vīrs, lietas izmeklētājs, ļaunie tēli - visi ir tik stereotipiski, ka es ar grūtībām šķīru uz priekšu lapas. Vienīgās nodaļas, ko tiešām sagaidīju ar prieku, bija no Šāndora skatupunkta, bet tās arī uz beigām saplūda ar vispārējo pelēko, atgremoto masu.
Un šajā grāmatā tēli bija labāki un izstrādātāki nekā "Zēns koferī".
"Tu uzvedies kā pilnīga idiote, bet tas jau gan nav nekas jauns."
"Nams ilgi un lēni bija brucis kopā, bet pēdējos gados - jau ar tādu ātrumu, ka varēja nodomāt: tas cenšas apsteigt buldozerus. Kā vīrietis, kas izdara pašnāvību, lai izvairītos no nogalināšanas."
Ir nudien sarežģīti atrast vispār jebko, ko pateikt par šo grāmatu, izņemot vēlreiz atkārtot manas šausmas par tēlu tukšumu (kā jau iepriekš minēju - tie ir vien tipi, ne tēli), nobrīnīties par pliekano valodu, kurā ar uzkrītošu uzmācību ir mēģināts iedabūt kādas pāris izrotājošas frāzes, lai it kā izdaiļotu šo pelēcību (kā rakstains paklājs pie sienas padomju dzīvoklī), un izteikt nesapratni par jebkādas spriedzes un intrigas izjūtu romānā, kuram būtu vajadzējis no tās vien sastāvēt. Galu galā tas taču ir kriminālromāns, ne dāmu lubene.
"Kulhūsas nometnē visgrūtākās bija naktis, jo naktī viņi visi tumsā bija vieni paši."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru