"Es esmu skatījies ar viņa acīm, klausījies ar viņa ausīm, es saku: viņš ir īstais. Vai vismaz tuvu tam."
Sešgadīgais Enders ir viens no retajiem, kas ir apsvērts pieņemšanai Kaujas skolā. Viņu jau kopš pavisam agras bērnības ir novērojuši, lai pārliecinātos, vai prasībām atbilstošs ir ne vien viņa iespaidīgais intelekts, bet arī raksturs un problēmu risināšanas metodes. Un, kad Enders tiek skolā pieņemts, izrādās, ka no viņa tiek prasīts kas vairāk kā no pārējiem audzēkņiem. Bērnam nezinot, viņš kļūst par bandinieku rūpīgi slēptā un nežēlīgā spēlē, kas pieprasīs cīņu ar sevi un citiem līdz spēku izsīkumam.
"Labāk lai spēlē kariņu, varbūt tas palīdzēs izdzīvot, ja insektoīdi atkal atgriezīsies.
Vispirms gan jāpārdzīvo spēle, Enders nodomāja un uzvilka masku."
Es nezinu, ko lai par šo grāmatu pasaka tādu, kas nebūtu jau simtiem reižu atkārtots. Zinātniskās fantastikas meistardarbs, viens no mūsdienās tik populāro YA distopiju/"pieaugušie-eksperimentē-ar-bērniem" grāmatu pamatlicējiem, iekšēju cīniņu un psiholoģisku spēļu paraugs. Stāsts, par ko es nebiju pārliecināta, vai tas nudien ir domāts bērniem.
Lasītājs jau pašā grāmatas sākumā tiek nostādīts visai savādā pozīcijā - it kā viņš ir iesaistīta trešā persona, kas redz visas Endera domas, taču autors ar to vien neaprobežojas. Katras nodaļas sākumā lasītājam tiek pasniegta galvenajam varonim nezināma informācija nepaskaidrota dialoga veidā - bez remarkām un sākumā pat bez nosauktiem vārdiem mēs redzam sarunu starp diviem Endera novērotājiem, kas savā starpā apspriež puisēna nākotni, progresu un viņam ieplānotos mērķus. Tādējādi mēs uzzinām, ka ir iemesls, kāpēc zēns tiek ar tādu steigu dzīts augšup pa attīstības līmeņiem, kas parastam Kaujas skolas audzēknim prasītu gadus, kāpēc viņš tiek tik nežēlīgi nostrādināts un kāpēc no viņa tiek prasīts tik neticami daudz. Viņš ir Zemes pēdējā iespēja cīņā ar citplanētiešiem - insektoīdiem -, kas planētai jau divreiz ir uzbrukuši.
"Viņš jāizolē, lai kļūtu radošs - citādi piemērosies sistēmai un mēs viņu pazaudēsim."
"Augošās šaubas daudz ko mainīja. Enders daudz vairāk pievērsa uzmanību tam, ko ļaudis domā, nevis tam, ko viņi saka. Tā viņš kļuva gudrs."
Pats Enders, viņa brālis un māsa, kā arī teju visi, ar ko Enders sastopas Kaujas skolā, ir savam vecumam ekstraordināri gudri. Protams, Viginu ģimenes atvases ir brīnumbērni, un tikai tādi tiek pieņemti apmācībai par starpzvaigžņu telpas komandieriem, taču lasot ir tiešām grūti iedomāties varoņus tik jaunus, cik viņi patiesībā ir. Un iztēle apjūk, kad es atgādinu, ka varoņu tēli tai jāveido vecuma intervālā starp 6 un 12. Taču morālās dilemmas, kas norisinās šo bērnu prātos, atbilst viņu vecumam. Pieaugušie ir atņēmuši viņiem bērnību, iesvieduši militāras disciplīnas un augstākās fizikas apmācību vidū, un vēl pieprasa pieņemt sarežģītus lēmumus, ar ko pašiem būtu grūti tikt galā. Viņus trenē nogalināšanai, un, lai arī tas notiek caur pārlieku nopietni ņemtām spēlēm, bērni paši to apzinās. Un tas viņus beidz nost. It sevišķi Enderu, uz kuru tiek liktas vislielākās cerības un līdz ar to - arī vislielākais spiediens. Pieaugušie, kuru dialogus mēs lasām nodaļu sākumā, uztver viņu kā objektu, kas jāsalauž, jāsaliek atpakaļ, tajā pašā laikā nezaudējot radošo domāšanu. Enders viņiem ir konstruktors, kurš atsakās pakļauties salikšanai tā, kā viņi to vēlētos. Taču galu galā tas pilda savu funkciju.
"Cilvēki ir brīvi tikai, kamēr nav nepieciešami visai cilvēcei."
"Cilvēku smadzenes neattīstījās, lai viņi varētu mierīgi gulēt uz plostiem ezera vidū. Pirmais, ko viņi iemācījās, bija nogalināt. Un labi vien bija, jo citādi mēs pat nebūtu dzimuši un uz Zemes valdītu tīģeri."
No psiholoģijas viedokļa "Endera spēle" ir neticami interesanta. Ne vien skatoties uz to, kā Enders tiek (vai netiek) galā ar viņam uzgrūsto slodzi, atšķirtību un pārbaudījumiem, bet arī vērojot paņēmienus, kādus pielieto militāristi/skolotāji, lai panāktu no Endera to, ko viņi vēlas, arī tad, ja viņu vēlmes nesakrīt ar zēna morālo nostāju. Visa grāmata sastāv no vienām vienīgām spēlēm, no kurām ar neapbruņotu aci redzamas vien simulatoros un Kaujas telpā notiekošās. Un par simulatoriem vēl var pastrīdēties, ņemot vērā, kas notika Brīnumzemē, bet par to es ar jums nerunāšu, jo negribu sabojāt lasītprieku ar spoileriem.
Neredzamās spēles iekļauj gan augstāko spēku kontroli pār Enderu, gan veidu, kā Enders risina problēmas, gan bīstamo informācijas spēli, kurā iesaistās viņa māsa un brālis uz Zemes, gan galu galā arī insektoīdus. Visi šie līmeņi pārklājas un ietekmē cits citu, sarežģot spēli citiem un nosakot tiem mērķus. Un visaptverošo attēlu neierauga arī lasītājs. Vismaz ne pirmajā daļā, kuras beigas, lai arī patīkami noslēdzošas, aicina cerēt uz nākamajām grāmatām, kas varētu būt psiholoģiski mazāk sarežģītas, bet pasauļu ziņā - interesantas.
"Tikai pretinieks ir īstens skolotājs. Neviens cits, tikai pretinieks tev var pasacīt, ko viņš grasās darīt. Neviens cits, tikai pretinieks spēs apmācīt tevi iznīcināt un uzvarēt. Tikai pretinieks atklāj tev tavas vājās vietas. Tikai pretinieks tev atklāj, kur viņš ir stiprs."
"Viņa bija lasījusi par Ādolfu Hitleru. Interesanti, kāds gan divpadsmit gadu vecumā bija viņš? Ne tik gudrs kā Pīters, bet noteikti tikpat godkārīgs. Un kāda gan tagad būtu pasaule, ja viņš bērnībā būtu ierauts kuļmašīnā vai arī viņu būtu saminis zirgs?"
Lai neizplūstu pārlieku garos un garlaicīgos prātojumos par manipulācijas pielietojuma ētiskajiem apsvērumiem atkarībā no situācijas, es noslēgšu ar secinājumu, ka esmu priecīga, ka ar šo grāmatu saskāros tagad, nevis piecus vai desmit gadus atpakaļ, jo tad es, visticamāk, nebūtu spējusi novērtēt tās psiholoģisko pusi un to, cik graujošu iespaidu pasaules glābšana var atstāt uz tās varoņiem. Sevišķi tad, ja šis varonis ir bērns ar stingru morālo stāju, kuru viņš atkal un atkal pārkāpj, jo ir vien bandinieks pieaugušo nežēlīgajā spēlē.
"Un Enderam visu laiku bija līdzi sausā baltā kūniņa - viņš meklēja pasauli, kur varētu pamosties un mierā augt jaunā karaliene. Viņš meklēja ilgi."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru