"Ar pēcpusi pieturēdama redeļu durvis, viņa vilka koferi sev nopakaļ uz autostāvvietas kāpņu telpu. Pār muguru zem T krekla tecēja sviedri."
Kad satrauktā Kārina pierunā viņu izņemt kāda bagāžas skapīša saturu, Nīnai ne prātā neienāk, ka tas izrādīsies koferī ielocīts trīsgadīgs puisēns. Puisēns, kas nerunā ne vārda dāniski, kam Lietuvā ir izmisusi māte un ko medī bullim līdzīgs vīrietis ar dusmu savaldīšanas problēmām. Vērojot stāsta attīstību no katra iesaistītā skatupunkta, lasītājs, pašam nemanot, tiek ierauts skrējienā pēc dažādām taisnībām. Līdz pienāk mirklis, kad tās visas satriecas vienā punktā.
"Nīna nevarēja nedomāt, vai citiem cilvēkiem dzīve ir tieši tik viegla, kā izskatās. Tikpat laimīga.
Droši vien nav, Nīna nosprieda. Viņas psihologs bija sacījis, ka tas ir izkropļots priekšstats."
Man jau bija aizmirsies, cik ātri skandināvu detektīvi spēj radīt intrigu, kas neļauj atrauties no lappusēm, kamēr saspringums nav atrisinājies. Slikti tas ir tad, ja tu esi sācis lasīt šo grāmatu divos naktī "uz brītiņu" un "kamēr uznāks miegs".
Tieši šī iemesla dēļ šķita, ka "Zēns koferī" beidzas mazliet par ātru - ne atrisinājuma ziņā, bet tieši tāpēc, ka ceļš līdz kulminācijai bija visai īss. Protams, patīkami, ka autores ņem vērā kriminālās pasaules tempus, nevis velk visu garumā, taču kaut kā radās sajūta, ka stāsts pārskrien notikumiem pārāk viegli. Turklāt skaidrie, īstie tēli, kuru pagātne tiek atklāta vairākās atkāpēs, tomēr bija un palika vien tipi - bez dziļuma, kas varbūt būtu piesķīris ne tik paviršu noskaņu.
"Puslīdz neredzams tu vari būt tikai tik ilgi, kamēr dari, kā ierasts."
Jāatzīst, ka es šo grāmatu noteikti nepieskaitīšu mīļākajām. Problēma bija ne tikai tēlos. bet arī ļoti vienpusējajā intrigā. Jā, lappuses šķīrās ātri un iznākumu uzzināt ļoti gribējās, taču daudz interesantāk parasti ir tad, ja vismaz vaininieka vārds nav atklāts. Šeit bija zināms pilnīgi viss, un vienīgais nezināmais, kura atrisinājumu gaidīt, bija gala rezultāts. Kriminālromāni ar pēkšņiem atklājumiem un sižeta pavērsieniem ir daudz interesantāk lasāmi un rada saspīlējumu.
Tipāžu seklums turklāt neļāva arī saprast galvenās varones - Nīnas - motīvus neziņot policijai par zēna atrašanu. Neiegāzt savu studiju laika draudzeni? Un ko pēc viņas nāves? Kāpēc joprojām klusēt un nevērsties pie tiesībsargājošajām iestādēm? Nīna taču diezgan ātri saprata, ka bērnam ir māte, pēc kā viņš ilgojas. Tātad māte viņu meklē. Tātad viņas vairākkārt uzsvērtais iemesls - neļaut puisēnam nonākt bērnunamā vai pazust sociālajos dienestos - ir vienkārši autoru izmisīgs mēģinājums vilkt sižetu līdz viņu vēlajamam iznākumam.
"Mājā valdīja savāds klusums, it kā tā būtu aprijusi visu dzīvību un pašlaik kaut kur vēdera apvidū notiktu gremošana."
"-Vajag ēst arī tad, ja ir smaga sirds,- Mažekienes kundze teica. -Tā vienmēr sacīja mana mamma, lai debesis žēlīgas viņas dvēselei."
Galu galā nekā daudz man nav, ko par šo grāmatu teikt. Mazliet aiz matiem pievilkts sižets, tēlu vietā tikai tipi (bezpersoniski raksturi, kas varētu atbilst cilvēku grupai, nevis tikai šim konkrētajam personāžam), pārāk daudz zināmu detaļu jau grāmatas sākumā. Un tomēr - skandināviskais stils, kuru es tik ļoti mīlu, interesanta stāsta virzība, lai arī vietām pilnīgi neizprotama no loģikas viedokļa, un nespēja nolikt grāmatu malā. Lasīšu es arī nākamo.
"Šķita, ka vasara nolēmusi ilgt mūžīgi. Viņa apskatījās, ka pulkstenis rāda 4.32."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru