es

Mans fotoattēls
Carving out his mother's larynx with a kitchen knife; in another life, he surely would have been a poet. /Kronin, The Twelve

pirmdiena, 2011. gada 19. septembris

es pazaudēju savu dzeju

--- 13.09. plkst. 22:00 @Nabaklab - Hard-Boiled Wonderland plosās ---

Mana prāta dzīslas ir nosalušas. Manās smadzeņu artērijās plūst salda inde un vēnās - melodija. Es esmu stīgas, spēlē mani, spēlē manu solo kā Tev pašam to gribas. Es esmu stīgas, tik pakļāvīgas zem Taviem pirkstiem, tik kaisles pilnas un vibrējošas. Spēlē, es mīlu klausīties, kādu mūziku Tu uz manis radi.

Es pazaudēju savu dzeju. Tā aizkrita aiz realitātes un nebija vairs aizsniedzama pat ar visgarāko atmiņas kārti. Man šķiet, tā aizripoja putekļos, uzjundīja mākonīti, nošķaudījās un tur palika. Putekļi nosēdās, un dzeja pagaisa. Un tikai vāra atblāzma kā projekcija dūmos karājās manos pirkstu galos un iztecēja kā tinte uz alkstoša papīra lapas. Tas savu devu nesaņēma, vien nožēlojamas atbiras no Iedvesmas galda. Jo es pazaudēju. Ļāvu dzejai nokrist. Paripot zem realitātes. Un apputēt.
Izdzenāšu putekļus, satveršu dzeju plaukstā un nekad vairs nelaidīšu vaļā.

trešdiena, 2011. gada 7. septembris

deadline

Tātad ir pienācis (un patiesībā jau pagājis) tas brīdis, kad mana dzīve beidzas un sākas kopsavilkumi, esejas, lekcijas, prezentācijas un visādas tādas lietas. Īsumā par "elles" (kā, ja nemaldos, Klāvs Sedlenieks 5. septembra uzrunā nodēvēja jauko universitāti, par kuras studentu man ir tas gods sevi saukt) pirmajām trīs dienām: baisi! Man ir bail no visa - mājasdarbiem, lekcijām, pasniedzējiem, skolas un kursabiedriem vēl jo vairāk. Mani tur apēdīs, izspļaus un apēdīs vēlreiz. Bez sāls.

Bet ne par to ir stāsts. Piektajā septembrī beidzās arī manas to-do listes termiņš. Diemžēl es neesmu izpildījusi pārāk daudz no tā, ko gribēju, bet man pat ir (šoreiz patiess) attaisnojums - neparedzēta, ilgstoša uzturēšanās kādā Jūrmalas daļā. Izpildīts: 20/37. Un tā pat nav līdz galam taisnība, jo es uzkāpu 3 kokos, bet par ceturto pieskaitīju pieturas jumtu saullēktā. Un neaizgāju mājās no centra, bet Deglava tilta - bet toties pēc trakas nakts. Zinību Grauzējos es nepiedalījos, jo mani atšuva. Un ieraksts par Igaunijas stop-izbraucienu ir parodija par fantastiskajām dienām, ko tur pavadījām.
Vai es nožēloju neizdarīto? Nē. Jo es uz Liepāju braukšu septembrī (visticamāk, ka dzimšansdienai tuvajās dienās), ar Loti filmas skatīšos tumšos rudens vakaros, fotogrāfēšos interesantās bildītēs drīzumā, grāmatas atdošu palēnām un pakāpeniski izdarīšu visu.

Vasaru nevar izplānot. Laimi nevar izplānot. Laime neiekļaujas grafikos, termiņos un plānojumā. Laime ir haoss. Tā slēpjas tajā viegli durstošajā sajūtā pirkstu galiņos un beziemesla smieklos, kas kutina kaklu. Tā rotaļājas mirdzošās acīs, pinas saulstaru pavedienos un šļakstās lietuslāsēs uz plakstiņiem. Laime ir pieskārienā, smaidā, elpā uz manas ādas un skatienu krustpunktos.

38. punkta izpildes limitu esmu pārsniegusi par precīzi procentiem.

sestdiena, 2011. gada 23. jūlijs

piektais septembris

Visādas domas nāk prātā vakaros kā šis, bet varbūt tieši tāpēc, ka es neradīju tipisko-kā-filmās vannas un vienatnes vakaru, bet klausījos Psyclon Nine un Dawn of Ashes, kamēr piešļakstīju vannasistabu, šīs domas nav negatīvas. Drīzāk mazliet trakas, mazliet dumjas un, jā, mazliet neķītras. Tieši tāpēc es tās nolēmu uzrakstīt. Izveidot atlikušā vasaras mēneša to-do list. Deadline: 5. septembris, jo pēc tam man vairs īsti nebūs dzīves, miega un normālu ēdienreižu. Kas notiek ar punktiem, ko neizpildu? Nākamvasar tie jāveic divreiz.
Noteikumi skaidri, tātad uz priekšu!

1. Uzrakstīt bloga ierakstu par braucienu uz Igauniju (nav nemaz tik traki, bet man kaut kur to sev vajag atgādināt).
2. Aizbraukt un izbaudīt Laba Daba 2011.
3. Aizbraukt uz Liepāju.
4. Atgriezties Ziemeļu fortos (kaut vai vienai, ja neizdosies Edgaru aizvilkt).
5. Izpeldēties kailai.
6. Uzkāpt vismaz 4 kokos.
7. Aizstopēt ar Ofiju uz kādu random pilsētu.
8. Vīna vakars.
9. Iekāpt jūrā Kolkas raga pašā galā.
10. Aiziet uz kādu random koncertu.
11. Piedalīties Zinību Grauzēju Iepēršanā. (izsvītroju, jo manu pieteikumu atšuva)
12. Bez naudas atkal aizstopēt kaut kur random (tikai ne uz Kuldīgu).
13. Aiziet no mājām uz centru kājām.
14. Atnākt no centra ar kājām mājās.
15. Filmu vakars ar Loti.
16. Atsākt rakstīt kādā LS forumā.
17. Fotosesija (meklēju fotogrāfu, kas mani jau nav bildējis!).
18. Uzrakstīt kaut ko tādu, kas pašai patīk - kā Vilcene maskuballē.
19. Vēlreiz noskatīties Zeitgeistu.
20. Apmest kūleni uz vēl kāda soliņa.
21. Dejot lietū.
22. *** (tam šeit jābūt, bet ir lietas, ko pat es publiski nesaku, it's more for myself)
23. Ķirši.
24. Ballīte ballītes izpratnē.
25. Izlasīt Selmas Lāgerlēvas triloģiju, kas man šobrīd ir zem Vonnegūta "Fokuss Pokuss".
26. Atdot cilvēkiem grāmatas, kas ir pie manis, bet nepieder man.
27. Iesākt pārlasīt visus Harijus Poterus.
28. Noskatīties pašupašu pēdējo HP daļu.
29. Zināt, ka es pārlasīšu arī Lord of the Rings.
30. Apciemot to pamesto māju, ko ar Ofiju atklājām.
31. Pastaigāties nakts vidū.
32. Kādu nakti vienkārši būt, elpot zvaigznes un sapņot klusumu.
33. Palikt pa nakti kapos vai pie tiem.
34. Salikt savas grāmatas plauktos.
35. Ūdenspīpes pasēdēšana ar izbijušās Harmonijas meitenēm.
36. Atkal uzkāpt uz jumta nepabeigtajai slimnīcai Mežciemā.
37. Izstaigāt kādu industriālo rajonu ar Psyclon Nine un Dawn of Ashes austiņās.
38. Būt laimīgai.

Šodien es apstāšos šeit. Mēnesim varbūt pietiks. Ja nē, papildināsies.
Gaidīji arī kaut ko neķītru tajā sarakstā? Izdomā pats, es jau noteikti savas seksuālās fantāzijas neiešu publicēt, i neceri. (Un nē, 22. punkts nav arī nekas tāds.)

Šo sarakstu drīkst pildīt/papildināt/apsvērt arī citi. Pastāstiet man, kā jums veicās, pēc tam.

Es iešu pēc vēl saldējuma. Have fun, jaunieši!

piektdiena, 2011. gada 15. jūlijs

jau 45 min ir rītdiena

13. 07. 2011. plkst. 00:45

"Dzīve ir slikts sapnis," viņš teica, "vai jūs to zināt?"
/K. Vonnegūts "Fokuss Pokuss", 74.lpp/

Nevaru aizmigt. Domas šaudās galvā kā nenormālas. Baidos sajukt, sažņaugtiem pirkstiem turos pie saprāta drumslām. Prāts aptin savus pavedienus ap šodienu, neļaujot pār to nākt miega aizmirstībai. Nē, nu jau tā ir vakardiena. Ir mirklis, kad šodienas nav. Ir vakardiena un tā, kas sekos pēc tam. Tagadnē ir tukšums, kas, kā izskaitļots, veido februārī pēdējo dienu. Ir cilvēki, kuru dzimšanas dienas veidotas no nekā. No brīžiem, kad nav šodienas.
Nevaru aizmigt. Tu un Tavs vārds manī maļas, aizdzenot bērnības Miega Peli, kam patīk tumsa. Bet tumsā mīt visādi mošķi.

Sirds plīst pušu, domas skrien kā traki zirgi. Ar putām uz lūpām un pukstošām sirdīm. Vai trakums ir laime- vai laime ir trakums? Pietrūkst un baidos. Dvēsele sajukusi, dur ar adatām sev pirkstos. Pogas nepiešūtas krīt uz klona un aizripo uz visām pusēm. Jāsavāc krāsu haoss atpakaļ rokās, atpakaļ nabaga dvēseles plaukstās, lai ir varavīksne. Lai ir ziemeļblāzma bez kāviem, lai ir debesu pilsētā svētki.

Šī ir nakts, kurā cigarešu dūmiem saplūst ar pilsētas gaisu un kaimiņu balsīm, nakts, kurā pelniem kā sniegam birt lejup uz jukušiem naktstauriņiem.
Šī ir nakts, kurā caur miglu uz gaismu tiekties, noslaucīt lietuslāses un iedegt atpakaļ dvēselei sveci. Lai krāsu pogas vieglāk savākt atpakaļ pirkstos. Sapogāt laimi atpakaļ, lai tā šaubu dzīparos nekarājas un iedomu caurumi aizlāpās paši.
Šī ir nakts, kurā es labprātāk aizmigtu.

trešdiena, 2011. gada 8. jūnijs

man iet labi, kā iet tev?

Tā kā man tagad stundu nav, ko darīt, jo es noskatījos pēdējo HIMYM 3. sezonas sēriju un gaidu, kad novilksies ceturtā sezona, nolēmu ierakstīt blogā kaut ko nebūt, citādi te vējš visādus zaru kamolus pūš apkārt un tā. (Starp citu - kādu vārdu jūs lietojat "lejupielādēt" vietā?) Patiesībā baigais pārsteigums man pašai, ka es esmu spējīga actually skatīties kādu seriālu, ņemot vērā, cik man ir slinkums pat filmām pievērsties. Bet nu jā, šis vismaz ir kaut cik interesants.

Anyway, kā man ir klājies?

ceturtdiena, 2011. gada 19. maijs

tipiski pirmspēdējāzvana dienai

Devītās klases pēdējā zvanā es jutos mazliet noskumusi, jo tā klase man patika ļoti. Atceros, kā reiz, ar toreizējo labāko draudzeni runājoties, es pat sajutu asaras acīs, jo man tik ļoti negribējās no viņiem šķirties.
Tad es nenojautu, kādā kolektīvā nokļūšu vidusskolā. Es nenojautu, ka jaunā klase būs vēl trakāki, smieklīgāki, stulbāki, ģeniālāki un visādi citādi - tādi, pie kādiem es biju pieradusi. Man pat prātā neienāca arī tas, cik ļoti es pati mainīšos un cik ļoti atsvešināta es šajā klasē jutīšos.

otrdiena, 2011. gada 10. maijs

zvaigznes - debess nervi šķērsgriezumā

Cik savādi: vēja
nopūšama svece
tādu drošību rada, tik droša!
Viena vienīga dzīve, viena vienīga svece,
maza un
pietiekoša.

/I.Ziedonis/

Tad, kad tu, cilvēks, esi laimīgs, tev nekas nerakstās. Iedvesma ir parazīts, kas no skumjām barojas.

Es savu iedvesmu varētu ieslēgt sērkociņu burkā un aizdedzināt, lai visas skumjas izkvēpinās. Lai jaunām vieta.
Šobrīd tik daudz laimes, ka iedvesma ķer skumjas tur, kur to nemaz nav. Sīkumos. Ikdienā. Nieciņos.
Bet laimi tā tomēr nevar pārspēt, un man vēl joprojām nerakstās.

Un jā, es šobrīd attaisnojos. Jo man blogā nekā nav.

otrdiena, 2011. gada 3. maijs

garšo

Es šodien sēžu mājās, skatos filmas un dzeru tēju (kuru es gan jau pasen aizmirsu atkal uztaisīt). Fonā skan The Kooks, kas nebija klausīti simts mūžības, tieši tāpēc atsauc prātā kaut kādas smaidīgas atmiņas, no kurām noķeru tikai sajūtu, nezinot, kas tieši tās par atmiņām. Ielej jaunu sastāvdaļu manā emociju kokteilī. Bet nav slikti. Visbiežāk vientulīgos vakaros emociju kokteiļi sanāk rūgti vai skābeni, ar pārāk daudz citrona vai pārāk maz liķiera, bet šoreiz man garšo. Kā izsmalcinātām smaržām mijas aromātu notis, tā man šovakar garšas. Tā man šovakar sajūtas, kuras visas ir tik ļoti virspusējas, ka ieķeras sirdī.

Skābenais. Man ir mazliet skumji. Skumji par to, ka esmu mājās pavisam viena, bet man nav ne vīna, ne ūdenspīpei tabakas. Skumji par to, ka vispār esmu mājās, jo ir taču šīsnedēļas pirmā piektdiena, kas patiesībā ir otrdiena un kuru vajadzētu pavadīt Vecrīgā, smejoties sen nesatiktu draugu kompānijā. Skumji tā pavisam vispārīgi, ka esmu no ballīšaprites izkritusi tik ļoti, ka man brīvos vakaros labi ja atnāk viens ballītes piedāvājums iepriekš bijušo piecu vietā. Skumji par to, ka nezinu, vai vispār man īsti pietrūkst tā bezjēdzīgā vazāšanās pa bāriem un neizturamā miegošanās, gaidot pirmo transportu. Bet galvenokārt skumji par to, ka man ir tik daudz sen nesatiktu ballīšdraugu, kurus ārpus ballītēm būtu dīvaini satikt, lai arī viņi ir forši cilvēki.

Saldais. Pāri skumjām klājas maza, jauka laimīte, kura uz pleca sēž vienmēr un nekas to nespēj notraukt. Ir savādi just tik ilgstošu un tiešām nezūdošu laimes sajūtu, bet es pie tā varētu pierast. Bet varbūt nemaz nevajag?
Šovakar saldi sērīgi, jo ilgojos, bet tas pieder pie lietas. Atstāšu šo kā visīsāko rindkopu, lai gan tā tik viegli varētu kļūt visgarākā. Jo narkomāns par savu atkarību nerunā, lai gan spētu muldēt deviņus gadsimtus no vietas un vēl mazliet.

Rūgtais. Raupjus, varbūt pat rupjus akcentus manā apgarotajā pārdomu pasaulē iemet realitāte, iedurot smadzenēs pavisam praktiskas raizes. Par māsu, kas ir no tiem briesmīgajiem četrpadsmitgadniekiem, kas tev tik ļoti krīt uz nerviem, kad redzi, cik ļoti viņi tēlo lielus, tādējādi panākot tieši pretējo, bērnišķīgo iespaidu. Par darbu vasarā, kas šobrīd šķiet neiespējamā misija, pat zinot, ka būs jāsamierinās ar ko tādu, kas galīgi nesaistās ar manām interesēm. Par eksāmeniem, kurus es negribētu uztvert kā uztraukuma iemeslus, bet to tuvums tomēr nešķiet pārāk omulīgs. Par izmisīgo naudas trūkumu, kas pēkšņi ir kļuvis tik jūtams, ka traucē dzīvot. Par mūžīgo nogurumu un galvassāpēm, kas traucē koncentrēties uz lietām, kas būtu jādara. Par to, kas neizdarīts. Par niekiem, kas savācas visi vienā lielā barā un krīt uz galvas, skaļi bļaudami. Gribētos domāt, ka tas pāries. Viss taču vienmēr beigās ir labi.

Zemenes. Visam pa vidu ir miljons jauku atmiņu, kas apvijas sirdij un to tur ciešā apskāvienā. Tās ieplūst asinsritē un pārņem visu ķermeni tik ļoti, ka lūpas savelkas smaidā un skatiens aizklīst prom no grāmatu kaudzēm uz galda, tukšās krūzes un arī monitora, lai pievērstos skatam aiz pagātnes priekškara. Atmiņas robežas nezina, tām par laiktelpas likumiem vienalga, tās ar vieglu pieskārienu pārrauj raižu mūri un kā sauleszaķi apžilbina domām acis. Uzsēžas uz skropstām un smej, kad tu mēģini atgriezties pie reālās pasaules. Šo atmiņu ir tik daudz kā pieneņu vasaras vidū. Tik daudz kā tauriņu visā pasaulē. Un tikpat daudzveidīgas.

Ir. Garšo man mana dzīve, un garšo pat šādi vakari.
Paldies.

otrdiena, 2011. gada 26. aprīlis

my spoon.. is too big

Katram ir tādi brīži, kad šķiet, ka dzīve ir tieši tāda, par kādu tu esi sapņojis, kad pat vissīkākās lietas jau tā labo noskaņojumu paceļ vēl augstāk. Kad apkārt ir visforšākie cilvēki un tu pats jūties foršs. Kad visa diena ir kā ballīte.
Nu lūk, un tādas bija manas pēdējās trīs dienas. Es noķēru to sajūtu, pēc kādas tik ļoti ilgojos, iepriekšējo ierakstu rakstot. Un tā vēl joprojām turas manos pirkstu galos, plivinās elpā un atsauc acu priekšā mazus, saulainus atmiņu fragmentus pilnīgi neloģiskā, nehronoloģiskā visādi citādi ne-oģiskā secībā.

pirmdiena, 2011. gada 18. aprīlis

tagad esmu gliemezītis mazs

Zinu, ka jau visu ziemas otro pusi cilvēki (un es arī) ir čīkstējuši par to, ka viņiem gribas vasaru, bet šodien ir kaut kā īpaši. Varbūt tāpēc, ka es pirmo reizi no skolas nācu bez mēteļa, varbūt tāpēc, ka sportā bija jāiet ārā, bet varbūt vienkārši es pārāk daudz domāju par visādām jaukām vasar'slietām. Piemēram, random stopēšanu kaut kur, sēdēšanu uz visādām apmalēm, vērojot cilvēkus, vārtīšanos pa pļavu un kaut vai tādiem niekiem kā tas, ka nav vajadzīgs vilkt jaku, lai ietu ārā.

Vēl nežēlīgāk ir, mājās pārnākot, ieraudzīt Marta tvītu, kurā pieminēts gliemezītis mazs. Nav jau tā, ka uzreiz atmiņā festivāli, vazāšanās pa teritoriju un tās dziesmas aurošana un mācīšana nepazīstamiem cilvēkiem. Lai sevi paspīdzinātu vēl vairāk, uzliku PVAv dziesmu "Blondie goti" (http://www.draugiem.lv/pvav/). Zvērā noskaņa pārņēma no galvas līdz ķepiņām. Vēl vakar izdomāju, ka laikam šogad uz turieni nedošos, tagad mani turp vilktin velk.
Bet varbūt mani velk vienkārši vasara, anarhija un tā ārpusrealitātes sajūta, kas valda festos.

Man šodien gribas. Festivālus gribas. Pie Inokentija ārdīties gribas, pie ugunskura sildīties arī un kaut vai pamosties karstā teltī, kas ož pēc ananāsiem, jo kāds lohs izdomāja, ka būtu forši uzmočīt svešai teltij virsū ar kaut kādu braucamparikti un apgāzt iekšā esošo ananāsu mūmiju bundžu. Gribas arī skatīties, kā iekš Geto tiek zamuķīta katapulta, ar kuru aizšauj kedas prom, vai kā pie Lopiņiem nakts vidū no nekurienes uzrodas brokastu pārslas. Gribas pat dzirdēt, ka pirmais teksts, ko tev pasaka, kad tu no rīta izlien no telts, ir daudzbalsīgs "parādi pupus!" (kas gan ir pieņemami tikai Geto patstāvīgo iedzīvotāju izpildījumā). Un, galu galā, gribas just to lielisko sajūtu, kad svētdienas naktī sēdi pie ugunskura ar pēdējiem palikušajiem, runā herņu un smēķē vienu cigareti uz septiņiem.


Un tā ir tikai viena maza daļiņa no viena vienīga festivāla. Sasodīts, es gribu vēl tādas atmiņas, gribu gribu gribu. Vasaru vajag.

sestdiena, 2011. gada 16. aprīlis

kūleņi

Sāku nojaust, ka šī vieta beigu beigās pārvērtīsies par dvēseles izgāztuvi, kur es izpaudīšu savas grafomāniskās tieksmes un muldēšu par to, kā man gājis kaut kādās parastās dienās. Bet galu galā šis ir muldamblogs.

Interesanti zināt, vai es esmu vienīgā, kam šodiena šķita kaut kāda ļoti savāda. Sākot ar laiku, kas aiz loga izskatījās nemīlīgs un riebīgs, bet, izejot ārā, pārvērtās superpavasarīgs. Jau vakar ievēroju, ka gaiss smaržo pēc iemīlēšanās - laikam jau tāpēc pavasarim ir mīlas gadalaika tituls. Šodien tas savu smaržu zaudējis nebija, tikai pazaudējis saulīti kaut kur. (Starp citu, saulainā laikā Rīga ir pilna ar dzeltenām mašīnām. Šodien es tādas redzēju tikai dažas.)
Bet ne tikai laiks bija tas, kas padarīja dienu tik neparastu. Oficiālās 4sq dienas sakarā pastaigāju līdzi Ofēlijai, kas čekojās visur, kur vien varēja, un sajutos.. nereāla. Jā, tas laikam būtu tas īstais vārds. Šodien es nebiju es, es biju kāds no izdomātajiem tēliem, kas dzīvo manā galvā un uz papīra.
Nerealitātes sajūta reizēm ir sasodīti forša lieta. Tās ietekmē es priecājos par mazmazītiņām elektriskajām gičām skatlogā vienam no Upīša pasāžas mūzikas veikaliem, lēkāju pa soliņiem Vērmaņdārza estrādē, apmetu turpat arī kūleni, redzēju Rīgu no Galleria Riga jumta vēl skaistāku kā parasti, šūpojos Esplanādes bērnu laukumiņā un sasodīti gribēju izdarīt kaut ko pavisam muļķīgu, tikai nevarēju saprast - ko.
Mana apņemšanās nākamajai skaistajai dienai, kad būšu centrā un vienkārši staigāšos - apmest kūleni visrandomākajās vietās. Just because I can.

Diemžēl patīkami smeldzīgā sajūta sirdī, kas jau tā bija visai nenoturīga un trīsuļoja, ik pa brīdim nozūdot un atstājot vietu vienkārši vienaldzībai, tagad ir izgaisusi pavisam, jo prātu nācās pievērst praktiskām lietām. Un praktiskais ar iedvesmu nesadzīvo.
Man riebjas pētīt darba sludinājumus un zināt, ka es lielu daļu no tā piedāvājuma vienkārši nespētu darīt sava rakstura dēļ.
Bet par to es negribu sūdzēties šeit.

Meklēšu pavasara paliekas sevī un pieķeršos pie tām, laiski un miegaini kā kaķis zvilnot krēslā.
Vai arī vienkārši noskatīšos kādu filmu.

piektdiena, 2011. gada 15. aprīlis

pašreklāma, mļe

Es te pāris dienas atpakaļ mācību nolūkos zamuķīju savu pirmo TOPu mūžā. Tā kā ir piektdiena, es izdomāju, ka jāsāk ar viņu piespamot visa pasaule. Arī šī pasaules daļa.

Kur Vecrīgā iedzert alu? Jautājums atbildēts!
http://revolutionmedia.lv/?p=678

(un es esmu forša, jo rakstu divus ierakstus ar pāris minūšu intervālu, yo)

krutais pirmais ieraksts

Es šodien stāvēju virtuvē un mazgāju traukus (jo es esmu taču sieviete), kad pēkšņi pilnīgi randomly man ienāca prātā, ka vajag blogu. Tādu normālu, nevis kā mans iepriekšējais veidojums iekš wordpress, kurā metu tikai iedvesmas brīžos uztapinātus mazus rakstiņus. Tādu, kurā varētu pamuldēt par pa pusei personiskām, pa pusei globālām tēmām ar beztēmas piegaršu. Varbūt ne gluži par trauku mazgāšanu, bet tā vispārīgi par "visu un neko" (man šķiet, ka to saka visi, kas veido blogus). Nu lūk, un te nu es esmu un mēģinu iestāstīt sev, ka man tiešām izdosies regulāri te kaut ko apdeitot. Nekad agrāk tas nav izdevies, jo esmu bezgala slinka - brīnos, ka es vispār esmu kaut ko izveidojusi, parasti man apnīk jau pie lietotājvārda domāšanas. Šoreiz laikam jātur īkšķi, lai izdodas. Jo bloga rakstīšana esot veselīga. (Lai gan, turot īkšķus, laikam nekāda pārāk aktīvā blogošana nevar sanākt. Tātad atliek vien prātā cerēt, ka viss būs okei.)

Pirmajā ierakstā laikam nav vēlams pārāk ļoti izplūst garos tekstos. Nezinu, kā ir pieņemts. Lai nepārkāptu, ērmn, "blogeru pieklājības kodeksus", muldēšos citā ierakstā, ne šajā.

Nezinu, vai ir jēga sacīt "atā" pirmajā ierakstā pilnīgi jaunā blogā, kuru neviens nelasa tāpat. Atvadīšos no saviem iedomu draugiem.
Atā.