es

Mans fotoattēls
Carving out his mother's larynx with a kitchen knife; in another life, he surely would have been a poet. /Kronin, The Twelve

sestdiena, 2011. gada 16. aprīlis

kūleņi

Sāku nojaust, ka šī vieta beigu beigās pārvērtīsies par dvēseles izgāztuvi, kur es izpaudīšu savas grafomāniskās tieksmes un muldēšu par to, kā man gājis kaut kādās parastās dienās. Bet galu galā šis ir muldamblogs.

Interesanti zināt, vai es esmu vienīgā, kam šodiena šķita kaut kāda ļoti savāda. Sākot ar laiku, kas aiz loga izskatījās nemīlīgs un riebīgs, bet, izejot ārā, pārvērtās superpavasarīgs. Jau vakar ievēroju, ka gaiss smaržo pēc iemīlēšanās - laikam jau tāpēc pavasarim ir mīlas gadalaika tituls. Šodien tas savu smaržu zaudējis nebija, tikai pazaudējis saulīti kaut kur. (Starp citu, saulainā laikā Rīga ir pilna ar dzeltenām mašīnām. Šodien es tādas redzēju tikai dažas.)
Bet ne tikai laiks bija tas, kas padarīja dienu tik neparastu. Oficiālās 4sq dienas sakarā pastaigāju līdzi Ofēlijai, kas čekojās visur, kur vien varēja, un sajutos.. nereāla. Jā, tas laikam būtu tas īstais vārds. Šodien es nebiju es, es biju kāds no izdomātajiem tēliem, kas dzīvo manā galvā un uz papīra.
Nerealitātes sajūta reizēm ir sasodīti forša lieta. Tās ietekmē es priecājos par mazmazītiņām elektriskajām gičām skatlogā vienam no Upīša pasāžas mūzikas veikaliem, lēkāju pa soliņiem Vērmaņdārza estrādē, apmetu turpat arī kūleni, redzēju Rīgu no Galleria Riga jumta vēl skaistāku kā parasti, šūpojos Esplanādes bērnu laukumiņā un sasodīti gribēju izdarīt kaut ko pavisam muļķīgu, tikai nevarēju saprast - ko.
Mana apņemšanās nākamajai skaistajai dienai, kad būšu centrā un vienkārši staigāšos - apmest kūleni visrandomākajās vietās. Just because I can.

Diemžēl patīkami smeldzīgā sajūta sirdī, kas jau tā bija visai nenoturīga un trīsuļoja, ik pa brīdim nozūdot un atstājot vietu vienkārši vienaldzībai, tagad ir izgaisusi pavisam, jo prātu nācās pievērst praktiskām lietām. Un praktiskais ar iedvesmu nesadzīvo.
Man riebjas pētīt darba sludinājumus un zināt, ka es lielu daļu no tā piedāvājuma vienkārši nespētu darīt sava rakstura dēļ.
Bet par to es negribu sūdzēties šeit.

Meklēšu pavasara paliekas sevī un pieķeršos pie tām, laiski un miegaini kā kaķis zvilnot krēslā.
Vai arī vienkārši noskatīšos kādu filmu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru