"Rakstu vācēja ceļš", Jānis Valks

"Uzstājīgi klauvējieni atmodināja rakstu vācēju Tago no pussnaudas, kurā viņš bija iegrimis, domādams, ko lai vēl ieraksta dienasgrāmatā par savu pēdējo ceļojumu."

Litera ir pilsēta, kas centrējas ap Galveno bibliotēku - lielāko zināšanu krātuvi Impērijā -, un visa tās industrija ir fokusēta uz zināšanu savākšanu, iemūžināšanu un saglabāšanu. Rakstu vācējs Tagoberts Dazdranagons ir labākais savā lauciņā, taču jau pārāk ilgi viņam ir nācies nīkt uz vietas, un viņa ceļotāja gars to nespēj paciest.

Tomēr, kad viņam beidzot tiek uzdots uzdevums, tas ne tuvu nav tāds, kādu Tago ir gaidījis. Lai atrastu mītisko priekšmetu, kuru Galvenais virsbibliotekārs ir nolēmis iegūt Literas īpašumā, rakstu vācējam būs jāpaļaujas vien pašam uz sevi, ceļabiedriem ēzeli un suni, un no grāmatas izplēstu lapiņu ar neskaidriem norādījumiem.

"The Ocean at the End of the Lane", Neil Gaiman

"It was only a duckpond, out at the back of the farm. It wasn't very big.

Lettie Hempstock said it was an ocean, but I knew that was silly. She said they'd come here across the ocean from the old country."

Mūsu rotaļas ar atmiņu (vai atmiņas rotaļas ar mums) ir neizskaidrojamas. Stāstītājs atceras, ka pirms četrdesmit gadiem - kad viņa bērnības nams vēl nebija nojaukts un piemājas iela bija izdangāts zemes ceļš - šīs ielas galā dzīvoja meitene, kas drīz pēc viņu iepazīšanās aizbrauca uz Austrāliju. Un tomēr tad, kad viņš, bēgot no bērēm, aizbrauc līdz draudzenes mājai un dīķim, ko Letija sauca par okeānu, kaut kur prāta nostūrī pamostas citas atmiņas. Tumšas, biedējošas un prātam neaptveramas. Tādas, kuru pieņemšana liktu apšaubīt acīmredzamās realitātes patiesumu. Pat vairāk - pieņemot, ka dīķis nudien ir okeāns, nāktos atzīt, ka realitāte ir vien dziļumam pārsegts šķidrauts.

"Pasaki Lukrēcijam", Liāna Miķelsone

"Vai jūs zināt, cik skaists ir Neapoles līcis? Ja ne, tad būs vien man jānotic uz vārda, jo nu jau veselu dienu mēs ar vīru braucam gar to."

Pompeju vēsturiskā diskursa un mūsdienu slimnīcas vides iedvesmotais "Pasaki Lukrēcijam" ir stāsts par kādas ķirurģes sevis, savas laimes un sirdsmiera meklējumiem. Mīlestība pret dzīvības teju pamesto Jāni ar eņģeļa rokām, ceļojums uz Franciju pie šķietami perfektās draudzenes, pārceļojumi tagadnes braucienā uz Itāliju un citas realitātes triviālās detaļas tiek reizēm pārrautas ar atkāpēm laikā, kad krāšņie un varenie Pompeji joprojām lūkojās uz Etnu ar pelnu neaizklātu seju. Laiki mainās, bet cilvēki paliek tie paši.