Es šodien stāvēju virtuvē un mazgāju traukus (jo es esmu taču sieviete), kad pēkšņi pilnīgi randomly man ienāca prātā, ka vajag blogu. Tādu normālu, nevis kā mans iepriekšējais veidojums iekš wordpress, kurā metu tikai iedvesmas brīžos uztapinātus mazus rakstiņus. Tādu, kurā varētu pamuldēt par pa pusei personiskām, pa pusei globālām tēmām ar beztēmas piegaršu. Varbūt ne gluži par trauku mazgāšanu, bet tā vispārīgi par "visu un neko" (man šķiet, ka to saka visi, kas veido blogus). Nu lūk, un te nu es esmu un mēģinu iestāstīt sev, ka man tiešām izdosies regulāri te kaut ko apdeitot. Nekad agrāk tas nav izdevies, jo esmu bezgala slinka - brīnos, ka es vispār esmu kaut ko izveidojusi, parasti man apnīk jau pie lietotājvārda domāšanas. Šoreiz laikam jātur īkšķi, lai izdodas. Jo bloga rakstīšana esot veselīga. (Lai gan, turot īkšķus, laikam nekāda pārāk aktīvā blogošana nevar sanākt. Tātad atliek vien prātā cerēt, ka viss būs okei.)
Pirmajā ierakstā laikam nav vēlams pārāk ļoti izplūst garos tekstos. Nezinu, kā ir pieņemts. Lai nepārkāptu, ērmn, "blogeru pieklājības kodeksus", muldēšos citā ierakstā, ne šajā.
Nezinu, vai ir jēga sacīt "atā" pirmajā ierakstā pilnīgi jaunā blogā, kuru neviens nelasa tāpat. Atvadīšos no saviem iedomu draugiem.
Atā.
es
- Dace
- Carving out his mother's larynx with a kitchen knife; in another life, he surely would have been a poet. /Kronin, The Twelve
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru