es

Mans fotoattēls
Carving out his mother's larynx with a kitchen knife; in another life, he surely would have been a poet. /Kronin, The Twelve

pirmdiena, 2014. gada 14. aprīlis

"Divpadsmit", Džastins Kronins

"For it came to pass that the world had grown wicked, and men had taken war into their hearts, and committed great defilements upon every living thing, so that the world was as a dream of death."

! Šī atsauksme ir par grāmatu sērijas otro daļu.

Grāmatā "Divpadsmit" Kronins turpina aprakstīt savu distopisko pasauli un cīņu pret vīrusainajiem, kas sākās pasaulslavenajā "Pārejā". Ieturot iepriekšējās daļas stilu, autors stāsta gan par laiku tikko pēc apokalipses sākuma, gan pēc simts gadiem, kad ASV ir palikušas vien nedaudzas izdzīvojušo saliņas. Tomēr izrādās, ka spēles noteikumi ir mainījušies un nekas vairs nav tik vienkārši kā šķita sākumā. Ienaidnieks ir daudz komplicētāks nekā bezprātīgie vīrusainie, un ies bojā ne tikai līdzšinējā izpratne par cilvēcību un vīrusaino domāšanas veidu, bet arī šķietami stabilas vērtības un spēcīgi ļaudis.

"Sorry, we made vampires; it seemed like a good idea at the time."
"Who am I? Who am I who am I who am I who am I..?" 

Bija jau pavisam aizmirsies, cik grūti ir pieslēgties sērijas grāmatai, ja iepriekšējā daļa ir lasīta ļoti sen - turklāt citā valodā. Personas un sīkus notikumus atcerēties ir neiespējami, tikai daļa vārdu sasaistās ar "Pāreju" (jo to es lasīju latviski, bet "Divpadsmit" - angliski), un tas tomēr traucē. Protams, bija ārkārtīgi patīkami ieraudzīt grāmatas sākumā prologu, kas īsi pārstāstīja pirmās daļas notikumus ļoti interesantā veidā - kā izvilkumu no svētajiem rakstiem reliģijā, kas celta uz šiem apmēram simts gadiem, kuru sākums un beigas ir attēlots sērijā. Tāpat arī biju pateicīga par sarunām starp tēliem, jaunpienācējiem skaidrojot par kādu no vecajiem tēliem, tādējādi atgādinot arī lasītājam kas ir kas. Tomēr palika nāves un satikšanās, kuru pieminēšana man neko neizteica, kas bija visai dumji, jo šādi it kā sīkumi sastāda diezgan lielu daļu no tēla rakstura. Bet nu tas tā - ja pirmā daļa ir pa rokai, var pašķirstīt un atgādināt sev vārdus tiem, kas pazuda tajā.

"Events can seem random when you're living them, but when you look back, what do you see? A chain of coincidences? Plain old luck? Or something more? I'll tell you what I see, Peter. A clear path."
"But there's more to this world than meets the eye. I don't have all the answers, but I know that much."

Tāpat es arī neatminos "Pārejas" stāstījuma laika līniju. Man šķiet, ka tajā laiks bija sadalīts skaidri un gaiši divās daļās - 1) eksperimenta upuru izbēgšana un laiks pēc tam; 2) simts gadus pēc epidēmijas izlaušanās. Tomēr šajā grāmatā autors ir izvēlējies tādu kā intrigas paildzināšanas metodi, pievēršoties nevis vienam laika posmam uzreiz, bet gan lēkājot laikā pa nodaļām. Jā, šādi tiek noturēta interese varbūt vairāk un tiek plašāk izskaidrota pasaule (ja neskaita to, ka par valstīm ārpus ASV nav zināms pilnīgi nekas, - šķiet, ka vīruss ir izplatījies arī tālāk par spīti karantīnai, tomēr tas īsti nav skaidrs), tomēr tas tiek darīts uz emociju rēķina - ja tu tiec raustīts starp tēliem un gadiem, tu daudz lēnāk pieķeries un daudz mazāk pārdzīvo.
Tas gan neliedza man pēdējo pāris nodaļu laikā mazliet aizmirst elpot un sajust sirdi sažņaudzamies.

"Such pointless cruelty was simply the way of the world. But understanding this fact was a far cry from accepting it, when you'd lived it yourself." 
"Too many what-ifs are just a way to keep yourself up at night, and there's not enough decent sleep to go around."

Nezinu, vai tas bija tulkojuma dēļ, tomēr šī grāmata man šķita neizsakāmi labāk uzrakstīta nekā "Pāreja". Ļoti reti iznīcība un nāve tiek ar vārdiem uzgleznota skaisti par spīti brutalitātei, un Kroninam tas ir izdevies fantastiski. Tas var šķist jocīgi, bet man vismīļākās bija asiņu pildītās, ļaunuma piesūcinātās ainas, kas spēj šausmas attēlot negaidīti attālināti, bet tajā pašā laikā - skaidri un neslēpjoties. Un tādējādi pat ne pārāk izteiktu tēlu nāves spēj izraisīt skumju viļņus. Nudien, valoda laikam ir mans mīļākais "Divpadsmit" elements.

"Carving out his mother's larynx with a kitchen knife; in another life he surely would have been a poet."
"In the end, everybody left their life the same manner. The same surprise upon their faces, their fingers touching the wound with exploratory tenderness, the identical ethereal gaze, aimed into eternity. There was a certain grace to it."
 "It was striking what a body looked like when it wasn't one thing anymore but had been disposed in recognizably human pieces over a wide area. Who would have guessed that when a body blew apart, as had evidently happened, it actually did that, it blew apart."

"Pārejas" beigās vīrusainie tiek padarīti cilvēcīgāki un saprotamāki ar savām ilgām pēc Laika Pirms. Tomēr, šo grāmatu sākot, es jutos mazliet vīlusies tajā, ka ļaunums ir ienaidnieks bez sejas, pelēkā masa, kuras iznīcināšana nerada žēlumu, nemīlas zvērs, kas barojas no asinīm. Protams, ir Divpadsmit "kodoli", šis pirmsākums, kuri kontrolē melno darbu darošo masu, tomēr viņi naidniekam nerada seju, iemeslus un emocijas. Viņi seko saviem dzīvnieciskajiem instinktiem, un tas, lai arī ļoti skaidrs "ļaunā tēls", ir garlaicīgi lasāms.
Līdz ar to mirklī, kad pēkšņi ļaunā tēla veidols tiek saduļķots, padarīts neskaidrs un jocīgā veidā cilvēcisks, es sapratu, ka esmu saņēmusi to, ko vēlējos - ideālu sadursmes, dažādu vērtību mēģinājumus koeksistēt un neskaidru ļaunuma jēdzienu. Un, lai cīnītos ar šo pārsteidzoši cilvēcīgo ienaidnieku, kādam nākas zaudēt pašam savu cilvēcību, kas, manuprāt, ir labākais iespējamais nobeigums.

"Strange how one minute life was a certain way and then it was another, and you couldn't remember what you'd done to make it all happen."
"There was something in the pages of those books that had the power to make him feel better about things, a life raft to cling to before the dark current of memory washed him downstream again."

Neesmu droša, vai "trilleris" ir pareizais vārds "Divpadsmit" aprakstam - tajā trūkst žanram raksturīgās spriedzes. Tomēr kas gan būtu precīzāks? Distopija? Zinātniskā fantastika? Precīzi, bet pārlieku plaši. Šajā postapokaliptiskajā pasaulē cilvēku izmisīgā cīņa par izdzīvošanu lielākos mērogos šķiet pavisam nožēlojama, lai arī viņiem pašiem šķiet, ka tie spēj savu likteni kontrolēt, un visas grāmatas garumā var just vieglu nolemtības dvesmu. Kā jau Grīrs novēroja - šķietami nejauši notikumi galu galā izveido skaidri redzamu ceļu, kurā mēs esam tikai bandinieki. Un ir grūti noteikt, kur beidzas spēles kauliņi un sākas spēlētāja rokas.
Gaidīšu nākamo daļu, bet nedomāju, ka tā jebkādā ziņā pārspēs "Divpadsmit" (kas, manuprāt, ir labākā triloģijas daļa), jo nekā daudz darāma tēliem vairs nav palicis. Viegls šis ceļš nebūs, tomēr tas varētu būt īsāks nekā noietais. Un ir taču vēl spēlētāji, kurus neviens vēl nav īsti ņēmis par pilnu, lai arī viņu rokās varētu glabāties visvairāk trumpju... Jūtu, ka trešā būs politiski savītāka nekā šī, bet ļoti ceru, ka Kronins neatteiksies no savas brīnišķīgās spējas aprakstīt bandinieku upurēšanos.


"You bastard. Here I come."

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru