..nekā daudz.
Man vienmēr ir patikuši visādi "parādi daļu sevis" tipa projektiņi, no kuriem vispopulārākais, šķiet, ir somas satura safotogrāfēšana. To uz Latvijas blogiem esot atnesis Dainis, bet par manām līdzņemamajām lietām ieinteresējās Spīgana. Brīdinu gan, ka pārāk interesanti tas nebūs, jo mana soma ir apmēram tikpat liela kā dažām dāmām maks, bet man patīk piedalīties.
Mazā, melnā plecu somiņa, kuru iegādājos humpalās par kapeikām, ar mani draudzējas kopš pagājušās vasaras, bet tai ir bijušas vismaz divas priekšgājējas, kuru saturs bija tieši tāds pats. Nu jau sāk šķist, ka arī šī savu laiku tūliņ būs nokalpojusi, un tad es atkal došos uz humpalām pēc citas.
No šīm piecām lietām visbiežāk man līdzi ir:
- pase - jo es izskatos mazgadīga;
- dzīvokļa un velo slēdzenes atslēgas ar lego C-3PO, kas oriģināli nav tā domāts, man šķiet. Nezinu, šis piekariņš vienu vakaru (ar kāda dzēruša drauga līdzdalību) uzradās uz manas istabas roktura;
- telefons maciņā, kas darbojas pēc principa "nozodz vienu, dabū visu", jo es tajā nēsāju arī bankas karti, e-talonu, Rimi karti un kaut kādu jocīgu iemeslu dēļ joprojām arī studentu apliecību no Jan Amos Komensky University of Prague.
Tā kā man viss nepieciešamais atrodas telefona maciņā, bieži vien es maku atstāju mājās - sevišķi tad, ja zinu, ka man nevajadzēs skaidru naudu (arī nenoteikti, jo reizēm es eiro vienkārši ieberu somiņā) vai kādu no klienta kartēm, kas tur atrodas. Bet austiņas es ņemu līdzi tikai tad, ja jābrauc sabiedriskajā transportā (nu, neesmu es svešu cilvēku izdalīto trokšņu lielākais fans) vai tālu vienai jāstaigā/kaut kur jāgaida. Braucot ar velosipēdu, mūzika šķiet tikai traucēklis.
Vēl pavisam nesen līdzās visam šim būtu atrodama arī tinamās tabakas paciņa (pavisam noteikti Choice), filtri un papīriņi, taču kopš Lieldienām esmu nolēmusi saņemt sevi rokās un pasaudzēt jau tā ne pārāk stipro veselību. Nezinu gan, cik labi tas sanāks tieši tagad, kad sākas dabas un ārpusmāju alus sezona.
Tajās retajās reizēs, kad paņemu līdzi kaut ko vairāk, šis vairāk arī nav nekas daudz. Esmu pieradusi pie brīvām rokām, līdz ar to somu (t.i. auduma maisiņu, ko senos laikos kāds pie manis aizmirsa) lietoju vien tad, ja man kādam kaut kas jānogādā vai jādodas uz dzīvokļa ballīti, kurā vajadzēs paņemt līdzi savu alu. Lai tas nebūtu galīgi tukšs, es tad parasti iesviežu arī:
- grāmatu, kuru pavisam noteikti nekur nelasīšu, jo sabiedriskajā transportā es to fiziski nespēju (un apskaužu visus, kam nepaliek slikti), bet citur būs jākomunicē ar cilvēkiem un es esmu pieklājīga meitene;
- kopš šī grāmatu bloga uzsākšanas arī blociņu (atrasts vecmammas dzīvokļa plauktos starp manas mammas jaunības mantām) un rakstāmo, jo bez citātu un domu piezīmēšanas es nespētu atcerēties visas pieminamās detaļas;
- šalli un/vai jaku, jo pavasarī mana termoregulācija ir apjukusi un es mūždien nosalstu.
Tas arī viss. Esmu apsvērusi domu par lielākas somas iegādi, taču nekad nevaru saprast, ko lai tajā nēsā. Man nav ne mazākās nojausmas, ar ko meitenēm tās milzīgās somas ir tik ļoti pārpildītas, un es neesmu droša, vai vēlos to uzzināt. Nekas vairāk par pirmās nepieciešamības precēm man taču ikdienā nav vajadzīgs.
Tā garāmskrienot:
AtbildētDzēstHm, es pavisam noteikti iekļauju arī ievērojamu aptieciņu, vairāk reti lietotu grima priekšmetu, kā dažai, kas bez make-up no mājas neizkust, kā arī briļļu maku ar brillēm brīžiem, kad gribās īpašu skaidrību. Parasti katrs, kas paceļ manu mugursomu (mazāku nav vērts, jo man ļoooti nepatīk no veikala nākt ar maisiņiem), sāk kaut ko jautāt par ķieģeļiem :D
--
Inga
Mugursoma jau ir nopietni! Un cik bieži tev kāda no visām līdzi stieptajām lietām noder? Es vienkārši nezinu, cik liela jēga ir visu laiku staipīt līdzi pusi iedzīves. (Jāatzīst gan, ka saprotu arī, ka tajā dienā, kad nepaņemsi to visu līdzi, noteikti to savajadzēsies.)
Dzēst