"Pirmais, ko uzzini, kad tavs suns iemācās runāt, ir tas, ka suņiem vispār nav nekā daudz sakāma. Vismaz nekā prātīga."
Tods ir pēdējais zēns Prentistaunā, kas ir palikusi vienīgā cilvēku apdzīvotā saliņa uz svešās planētas, dēvētas par Jauno Pasauli, un tajā karu ar vietējiem iedzīvotājiem izdzīvojuši tikai vīrieši. Šajā zemē ikvienai dzīvajai būtnei piemīt Troksnis - ir dzirdamas ne vien līdzcilvēku domas, bet arī dzīvnieku instinkti un, šķiet, pat purvam ir sava balss. Tods ir pieradis dzīvot konstantā troksnī, lai arī viņa dumjajam sunim nav daudz nekā, ko teikt, un viņš labprāt nejustu no vīra kārtā ieceltajiem puikām nākošo nicinājumu. Tomēr tāda ir viņa pasaule.
Līdz brīdim, kad viņš purvā sastop Klusumu. Un tas ir tikai pirmais solis līdz viss, kas līdz šim šķita neapgāžama patiesība, sagrūs drupās.
"Cilvēki nu gan ir nožēlojami. Nespēj izdarīt neko labu, vienlaikus nesabojājot visu sava vājuma dēļ. Nespēj neko izveidot, kaut ko citu neiznīcinot.
Ne jau ēnkāji noveda mūs šajā postā.
Tie bijām mēs paši."
Šī ir ellīgi aizkavējusies atsauksme, jo, lai arī triloģiju izlasīju jau mēnesi atpakaļ, es pamanījos atstāt piezīmes pie māsas, kura aizmirsa, ka es tās varētu gribēt arī atpakaļ. Nu lūk, tagad beidzot esmu spējīga jums pastāstīt savas domas par "Haosa spēli", un tās lielos vilcienos būs diezgan pozitīvas. Un tomēr - par katru grāmatu atsevišķi man būtu bijis ļoti maz sakāmā, tāpēc esmu uzņēmusies ļoti sarežģīto uzdevumu uzrakstīt atsauksmi par visu triloģiju, izvairoties no pārlieku smagiem spoileriem. Diemžēl pavisam tas nav iespējams, un visvairāk es jums sabojāšu pirmo grāmatu, līdz ar to - ja jūsu attieksme pret spoilošanu ir tāda pati kā man (t.i. pilnīgi nepiedodami un fuj), tad es ieteiktu tālāk nelasīt.
"-Es gribu kontrolēt tikai sevi, paldies. Par pārējo pasauli man nav nekādas daļas.
-Tā saka visi. Līdz sajūt varas garšu."
Šīs grāmatas ir acīmredzami domātas jauniešiem (ja ne pat bērniem) gan tēlu bērnišķības, gan valodas ziņā. Par spīti tam, ka plānākā no visām ir apmēram 500 lappuses bieza, katra izraujas cauri pāris stundās, nekādus sīkumus nepalaižot garām. Es domāju, ka tas ir tādēļ, ka valoda ir Troksnis - mēs redzam atmiņas, iekšējās cīņas, šaubas un prieku, un tas viss šaujas gar acīm ātros zibšņos, nevis lēnā, apdomājamā tekstā, kā tas būtu no trešās personas skatupunkta. Turklāt Todam ir vien divpadsmit gadu, un viņa domas ir vecumam atbilstošas - man kā desmit gadus vecākam cilvēkam galvenais varonis bieži šķita kaitinošs, stulbs un akls, bet katru reizi es sev atgādināju, ka viņš ir bērns (turklāt pavisam parasts, nevis "the chosen one" vai jebkāda veida izcilnieks), kas izrauts no mājām, neko nepaskaidrojot, un iemests cīņā, kas ir ļoti lielāka par viņu pašu.
"Zeme cilvēkus sauc par "Izcirtumu", jo viņi ir parazīti, kas ieradušies no nekurienes un vēlas padarīt šo vietu par tādu pašu nekurieni, nogalinot Zemes ļaudis lielos daudzumos un ar pamieru piespiežot mūs atkāpties, lai Zeme un Izcirtums vienmēr paliktu šķirti."
Nekā nepaskaidrošana pirmajā grāmatā gan man šķita pilnīgi muļķīga. Labi, tā tiek vilkta intriga, taču man bija neizsakāmi žēl galvenā varoņa - viņš ir atstājis aiz muguras pilnīgi visu, nezina, kas noticis ar viņa ģimeni, ir ticis maldināts milzīgos mērogos, bet neviens ārpus Prentistaunas pat necenšas Todam neko paskaidrot, tikai prasa no viņa beznosacījumu pakļaušanos. Jā, tēma ir smaga, bet vai tiešām nerunāt ir labāk nekā ļaut puikam dzīvot maldos? Ārkārtīga nežēlība pret tēlu. Lasītājs vēl to var pārdzīvot, jo viņš zina, ka vēlāk visu uzzinās, bet pārguris, izbadējies tēls var vienā brīdī vienkārši padoties. Viņš nonāca tik tālu tikai tādēļ, ka autors viņu ar spēku vilka sev līdzi.
"Šis karš taču nekad nav bijis loģisks. Mēs nogalinām viņus, lai pateiktu, ka vairs negribam viņus nogalināt."
Toties Viola priekš meitēna, kas ir tikko ieradies mulsinošā pasaulē, kur viss runā, ir pārsteidzoši spēcīga. Katru reizi, kad Tods vēlas padoties, viņa ir tā, kas zēnam dod spēku turpināt, un viņa ir tā, kas atrisina sarežģītākās problēmas. Mēram Prentisam un viņa pakalpiņiem būtu vairāk jābaidās nevis no nīkulīgā, apjukušā Toda, bet gan no Violas. Lieliski parādīts, kā spēcīgs tēls tiek novērtēts pārāk zemu, jo "ir taču tikai maza meitene".
Diemžēl turpmākajās grāmatās Viola kļūst par skumju piemēru tam, kā mīlestība padara cilvēkus aklus un dumjus, un zaudē savu loģisko un tīro domāšanu - tā vietā stājas Toda labsajūtas nodrošināšana un reputācijas aizstāvēšana. Un Tods tikmēr met malā savus principus kā cauras zeķes.
"Viņš ir sliktāks par tiem citiem. Viņš ir vissliktākais no visiem. Jo viņš zināja, ka rīkojas nepareizi. Viņš izjuta sāpes. Bet viņš neko nedarīja, lai notiekošo mainītu."
"-Kuce!
-Parasti vīrietis sauc sievieti šādā vārdā tikai tad, kad viņa ir izdarījusi kaut ko pareizi."
Šādās grāmatās, kur uzvarējusī puse ir jau sākumā noteikta (lai arī "Haosa spēle" ir pilna ar lieliskiem pavērsieniem, kas pierāda, ka neviena no pusēm nav labie), mana problēma vienmēr ir pārāk spēcīga pieķeršanās trešajām pusēm, "trešajiem liekajiem" un atstumtajiem. Tāda dumja neeksistējošas pasaules lāpīšanas vēlme, lai arī es zinu, ka šie otrā plāna tēli nekad nesasniegs to, uz ko viņi tiecas, ja šis mērķis ir tāds pats kā kādam no pirmā plāna. Kaut vai tik banālā ziņā kā mīlestība - starp Todu un Violu būtu varējusi būt brīnišķīga, cieša draudzība, kas jauniešu grāmatās ir liels retums, taču autoram vajadzēja tur iepīt romantiku. Tie ir bērni! Turklāt tādi, starp kuriem mīlestība nešķiet loģiska. Taču man ir paradums gaidīt pārāk daudz no jauniešu grāmatām.
"Ļaudis saka, ka viņi vēlas brīvību, bet patiesībā viņi vēlas būt brīvi no raizēm. Ja es atrisinu viņu problēmas, viņi nemaz neiebilst darīt to, ko lieku."
Pasaule diemžēl bija pārlieku līdzīga Zemei (planētai, nevis ēnkāju pašidentifikācijai). Savādie dzīvnieki ir balstīti uz to Zemes līdziniekiem, daba ir pilnīgi tāda pati un pat kultūraugi ne ar ko neatšķīrās. Tas gan varbūt ir tā radīts ar nodomu, lai grāmatu mērķauditorija pārlieku neapjūk, iesviežot tos ne tikai neparastā sižetā, bet arī pilnīgi atšķirīgā pasaulē. Un sižeta pavērsieni nudien ir negaidīti - pirmās grāmatas beigās es šokēti blenzu pēdējā lapā un izmisumā nožēloju, ka neesmu iegādājusies visu triloģiju uzreiz, kā biju plānojusi.
Toties trešās grāmatas beigas bija baigā vilšanās - divpadsmit lappuses pirms pēdējā vāka satriecoši un patīkami negaidītais noslēgums sagāja grīstē.
"Rīkoties pareizi vajadzētu būt viegli.
Pareizai rīcībai nevajadzētu radīt tādu jucekli."
"-Ceļš ne vienmēr iraid labākais veids, kā kauč kur nokļūt,- sieviete saka. -Vai ta' tu to nezin'?-"
Pamatskolas laikā es par šīm grāmatām būtu bijusi vēl vairāk sajūsmā, jo tad es, visticamāk, nepamanītu tēlu degradāciju, pasaules pārlieko līdzību ar Zemi un pilnīgi nevajadzīgo mīlestību. Bet iespējams, ka tad es arī nebūtu spējusi novērtēt mēra Prentisa loģikā pamatoto ļaunumu, kas - par spīti tam, ka viņa vārdu man riebās pat piezīmēs ierakstīt, - reizēm šķita pilnīgi saprotams, labā un ļaunā pretstatījuma trūkumu, jo katrai no iesaistītajām pusēm ir pilnībā saprotami iemesli, kas liek domāt, ka viņu patiesība ir nozīmīgāka par citām, un vilšanos tēlos, tā padarot tos dzīvākus. Brīnos, ka "Haosa spēle" nav kļuvusi par grāvēju, bet kaut kādi "Citādie" ir.
"Es tevi atradīšu-
Turpini mani saukt, Viola,-
Jo es jau nāku."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru