"Vai jūs zināt, cik skaists ir Neapoles līcis? Ja ne, tad būs vien man jānotic uz vārda, jo nu jau veselu dienu mēs ar vīru braucam gar to."
Pompeju vēsturiskā diskursa un mūsdienu slimnīcas vides iedvesmotais "Pasaki Lukrēcijam" ir stāsts par kādas ķirurģes sevis, savas laimes un sirdsmiera meklējumiem. Mīlestība pret dzīvības teju pamesto Jāni ar eņģeļa rokām, ceļojums uz Franciju pie šķietami perfektās draudzenes, pārceļojumi tagadnes braucienā uz Itāliju un citas realitātes triviālās detaļas tiek reizēm pārrautas ar atkāpēm laikā, kad krāšņie un varenie Pompeji joprojām lūkojās uz Etnu ar pelnu neaizklātu seju. Laiki mainās, bet cilvēki paliek tie paši.
Godīgi sakot, es diezko jēdzīgu anotāciju par šo grāmatu neesmu ne spējīga, ne tiesīga rakstīt, jo "Lukrēcijs" kļuva par vienu no uz pirkstiem saskaitāmajām grāmatām, ko esmu pametusi uz neatgriešanos. Turklāt jau pēc pirmajām simts lappusēm. Varbūt manam trīsdienu kolēģim bija taisnība, kad viņš, izlasījis grāmatas pēdējo vāku, saviebās un prasīja, ko gan citu es gaidīju - uzreiz jau esot skaidrs, ka nekas labs nebūs. Bet es uzķēros. Tikai pēc ielasīšanās un savādā lubeniskā fonējuma, kas nepameta jau kopš pirmajiem teikumiem, sapratu, ka apraksts, kurā uztvēru Pompeju traģēdijas disonansi ar sterilo slimnīcas vidi, kas, kā man šķita, sola daudz simbolisma un varbūt pat sirreālisma, tomēr saka priekšā, ka mīlestība ir galvenais vadmotīvs. Protams, savā ziņā mīlestība (vai tās trūkums) iedvesmo jebkādas radošas izpausmes, un tā ir dzīslojums lielākajai daļai literatūras, taču sieviešu romānu cukurotās sāpes mani šķebina.
Jāatzīst gan, ka šis laikam minētajā žanrā skaitās labs darbs, jo Kontinenta izdotās banalitātes es tomēr "Lukrēcijā" nejutu (cik nu man vispār ir bijusi saskare ar Kontinenta izdevumiem). Varbūt tādēļ, ka Miķelsone ir ārste un šo savu dzīves daļu grāmatā apraksta dabiski un plūstoši - atšķirībā no darbiem, kuru autori medicīniskās pasaules aizkulisēs ir ieglūnējuši vien ar interneta meklētājprogrammu un kabinetos noklausītu sarunu palīdzību. Turklāt viņa arī pie savām mīlas mokām nepieķeras ar arheologa aizrautību, ķidājot katru sajūtu un ieelpu. Galvenās varones mīlestība uzplaukst pavisam vienkārši un arī problēmas ir cilvēcīgi tīras. Es zinu, ka, ja pati nebūtu tāds snobs, gan būtu spējusi izmocīt grāmatu līdz beigām un būtu arī noskaidrojusi vienīgo lietu, kuras dēļ man pat tā kā mazliet žēl, ka padevos, - kas un kāpēc ir Lukrēcijs. Varbūt es kādā garlaicības pildītā vakarā pašķirstīšos un izlasīšu tikai vēsturiskās atkāpes Pompejos, lai uzzinātu vismaz tās laika līnijas attīstību.
Parasti es atsauksmes noslēdzu ar grāmatas pēdējo/-iem teikumu/-iem, bet šajā gadījumā man tā šķiet kā krāpšanās. Tā vietā aizvēršu ar vietu, kur apstājos. Simtu trešās lappuses beigas.
Un arī citāti man ir izrakstīti tikai četri - un tie paši tikai tādēļ, ka es zināju, ka vajadzēs atsauksmei. Nemēģināšu tos te iemocīt, cilvēki taču lasa.
"Es bieži braucu šurp ar cilvēku, kuru tu nepazīsti. Bet tas nav nopietni, tas ir tikai tāpat, galvenokārt tad, kad Didjē savos radošajos uzplūdos mani ir kārtējo reizi aizmirsis un man gribas sajust, ka es vēl kādu dzīvu cilvēku interesēju."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru