es

Mans fotoattēls
Carving out his mother's larynx with a kitchen knife; in another life, he surely would have been a poet. /Kronin, The Twelve

svētdiena, 2014. gada 29. jūnijs

"Rakstu vācēja ceļš", Jānis Valks

"Uzstājīgi klauvējieni atmodināja rakstu vācēju Tago no pussnaudas, kurā viņš bija iegrimis, domādams, ko lai vēl ieraksta dienasgrāmatā par savu pēdējo ceļojumu."



Litera ir pilsēta, kas centrējas ap Galveno bibliotēku - lielāko zināšanu krātuvi Impērijā -, un visa tās industrija ir fokusēta uz zināšanu savākšanu, iemūžināšanu un saglabāšanu. Rakstu vācējs Tagoberts Dazdranagons ir labākais savā lauciņā, taču jau pārāk ilgi viņam ir nācies nīkt uz vietas, un viņa ceļotāja gars to nespēj paciest.
Tomēr, kad viņam beidzot tiek uzdots uzdevums, tas ne tuvu nav tāds, kādu Tago ir gaidījis. Lai atrastu mītisko priekšmetu, kuru Galvenais virsbibliotekārs ir nolēmis iegūt Literas īpašumā, rakstu vācējam būs jāpaļaujas vien pašam uz sevi, ceļabiedriem ēzeli un suni, un no grāmatas izplēstu lapiņu ar neskaidriem norādījumiem.




Šo grāmatu izlasīt es vēlējos jau kopš tās iznākšanas, jo mani nudien iepriecina fakts, ka latviešu fantasti ir iedrošinājušies pabāzt degunus ārpus saviem blogiem vai dziļi noslēptām rūtiņu kladēm un sāk parādīties publikai veikalu plauktos. Viņi viens pēc otra pierāda, ka arī latvieši spēj rakstīt ļoti labu fantāziju, lai arī pagaidām vēl klupus krīšus un nobrāztiem ceļiem.

Galvenā problēma ar pašmāju literatūru un iemesls, kādēļ daudzi apgalvo, ka tā ir garlaicīga, un baidās pat pamēģināt, ir tuvredzība. Pavisam burtiskā nozīmē - plašāka skatījuma trūkums. Latviešu literatūra turas tuvu sirdij, tuvu mājām, tuvu pazīstamajam un latviskajam. Mirklī, kad latvietim ir jāizkāpj no savas pazīstamās zemītes, siltuma un siena smaržas, tas vai nu kļūst ārkārtīgi neveikls, vai saceļ adatas gaisā un sāk par visu sūdzēties. Jānis Valks ir lielisks piemērs tam, ka nepazīstamajā vajag tikai iekāpt un pieņemt ar laipnību, lai tas pakļautos veidošanai.

"Sajutis atkal ceļu sev zem kājām un visapkārt, Tago nopriecājās: nav alkatīgu vai ļaunu ceļu, par tādiem tos padara cilvēki. Var gadīties viegli klajumu ceļi vai grūti kalnu ceļi, bet tā ir viņu daba - tāda pati kā visai dzīvei. Ne vienmēr savu ceļu vai izvēlēties pats."

"Rakstu vācēja ceļa" pasaule ir izstrādāta līdz pēdējam sīkumam. Autors zina visu, kas notiek un kāpēc tas notiek. Varbūt tieši tāpēc iepazīstināšana ar pasauli, lai arī mēģināta dabiski iepludināt stāstījumā, šķiet pārāk uzspēlēta. Valks vēlas mums pastāstīt pilnīgi visu iespējamo, bet varbūt nevajag. Lai cik interesantas šīs detaļas arī nebūtu, stāstu tās tomēr mazliet lauž.

"Mēs nezinām, kurp tev jādodas, un mēs nezinām, kā izskatās tas, kas tev jāatnes. Mēs zinām tikai to, ka tas, iespējams, pastāv un tam ir milzīga vērtība."

Man pat radās iespaids, ka uz pasaules plašuma un izstrādātības rēķina autors ir sižetisko pusi atstājis novārtā. Pārlieku bieži galveno varoni glābj plika veiksme - ne tikai gadījumos, kad viņš ir tuvu nāvei, bet jau pašā sākumā. Tago ir nosūtīts neiespējamā uzdevumā - meklēt objektu, par kuru nav zināms itin nekas un kas varētu atrasties pilnīgi jebkur uz Zemeslodes. Tomēr viņš līdz šim objektam nokļūst trīssimts lappusēs, jau pašā sākumā uzņēmis pareizu kursu un teju vai katrā apstāšanās punktā uzzinājis kādu drusciņu noderīgas informācijas.
Bet varbūt man sev atkal ir jāatgādina, ka no jauniešu literatūras nedrīkst gaidīt neatrisināmus sarežģījumus un ilgu maldīšanos miglājā.

Pievienojos iepriekš lasītajās atsauksmēs manītajam viedoklim, ka grāmatai pielikumā būtu prasījusies karte, jo man bieži vien nācās visu savu galvā uzburto pasaules attēlojumu pagriezt citā virzienā, lai mēģinātu pielīdzināties tam, ka pēkšņi tekstā parādās norāde, kas vispār neatbilst tam, kā es esmu iztēlojusies. No otras puses - tā var būt arī tikai mana problēma, jo lasu visai neuzmanīgi.

"Iemīlēšanās briesmas viņš līdz šim pieskaitīja smago ievainojumu, lāstu un ieslodzījuma gadījumiem."

Man kā Purvciema pelēkajos mūros ieslodzītam dabas bērnam (un tipiskajam latviešu antiņam) nebija īsti saprotama Tago - un autora arī - apsēstība ar industrializācijas glorificēšanu. Protams, ikviens mācīts cilvēks tiecas uz savas vides un ikdienas vienkāršošanu, lai nav jānodarbojas ar ilgstošām, fiziski nogurdinošām lietām, taču šis izmisīgais skrējiens pretim savam galam (diezgan burtiski, ja ņemam vērā grāmatas beigās uzzināto pasaules vēsturi) man nešķiet loģisks galarezultāts zināšanu pārbagātībai. Pat rūpnieciskā pilsēta ar piesārņoto gaisu, kurai Tago dodas cauri, tika aprakstīta kā cilvēces sasniegumu meistardarbs.
Taču ārkārtīgi interesanti redzēt literāro pasauli, kas ir tik dažāda un, galvenais, mainīga, nevis statiska un kulturāli/industriāli līdzena.


"Noskūpstījis sievu, viņš atdeva tai lapās ietīto, smaržīgo truša cepeti, bet pats sēdās pie darbagalda, lai turpinātu, sekojot atmiņām, aprakstīt grāmatā savus piedzīvojumus ceļā uz Erisipelas valsti un kārtot no Literas atvestās piezīmes par daudziem citiem rakstu vācēja Tagoberta Dazdranagona ceļojumiem."




P.S. Man ārkārtīgi žēl, ka torņa sarga jaunākajam dēlam sižets vienkārši paskrēja garām. Viņa - un vecās bibliotēkas - pieminēšana sabojāja visu grāmatu, jo mani vairs nepameta sajūta, ka stāsts par viņu būtu daudz interesantāks nekā par Tago.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru