"If we are ill and in hospital, fearing for our life, awaiting terrifying surgery, we have to trust the doctors treating us - at least, life is very difficult if we don't."
Ārsti - gluži kā policisti, ugunsdzēsēji un citi glābēji - savā cilvēces glābšanas misijā ir zaudējuši cilvēcību apkārtējo acīs. Mēs uzskatām, ka lai nu kurš, bet ārsts jau nu noteikti zinās, ko darīt, kā palīdzēt, un viņa viedoklis ir vienīgais pareizais. Neiroķirurgs Henrijs Maršs šo glorificējošo priekškaru ir nolēmis noraut, atklājot mums - pacientiem - patieso slimnīcas aizkulišu seju, kurā atspoguļojas smagi lēmumi, liktenīgas kļūdas, konstants uztraukums un nāves dvesma pakausī. Šajos stāstos iz dzīves mijas gan sāpīgu misēkļu retrospekcijas, gan bezgalīgi pateicīgu pacientu veiksmes stāsti. Viss, kas ir smadzeņu ķirurga ikdiena.
"The idea that neurosurgery is some kind of calm and rational appliance of science," I said, "is such utter crap."
Man kā medicīniski pilnīgi neizglītotam susuram - par spīti diviem gadiem Stradiņu sienās - šī grāmata bija mazliet cīņa. Atkal raustīgi lasot darba laikā, es nevarēju iegūglēt visus neskaidros terminus, kuru tur bija vesels birums. Par spīti nodaļu sākumos sniegtajām definīcijām, par spīti dažiem no konteksta saprotamiem jēdzieniem, par spīti autora jaukajiem mēģinājumiem sarežģītākos no visiem paskaidrot, manam lasītāja prātam pietrūka materiāla iztēlei un neizdevās sīkumos izsekot ķirurģiskajiem instrumentiem pacientu galvās. Un tomēr - ielūkošanās mistiskas, neizprotamas pasaules ikdienā bija tik valdzinoša, ka es nepadevos ne terminu, ne dokumentālisma, ne vizuāli nepatīkamu ainu priekšā.
"The idea that my sucker is moving through thought itself, through emotion and reason, that memories, dreams and reflections should consist of jelly, is simply too strange to understand."
Es esmu ļoti vāja situācijās, kad jāsaskaras ar ļoti grafisku vardarbību - ne bojeviku stilā, bet kad tīri un neslēpti mākslasdarbs man piedāvā orgānus, deformācijas un fiziskas novirzes no normas. Galvaskausa atvēršanas, smadzeņu bīdīšanas, asiņu atsūkšanas u.tml. ainas lika man sarauties, un pašas galvaskausa saturam kņudēt. Bet tajā pašā laikā bez šīs brutālās atkailinātības liela daļa no tā, ko autors vēlējies ir pavēstīt, paliktu kaut kur aizkadrā. Joprojām.
"You might expect that seeing so much pain and suffering might help you keep your own difficulties in perspective, but, alas, it does not."
Neesmu droša, ko es vēlos jums pavēstīt par šo grāmatu. Neticami smagie lēmumi, kas jāpieņem ķirurgam, kamēr viņā lūkojas vairāki pāri cerību pilnu acu, dvēseli žņaudzošie soļi līdz paša kļūdas dēļ sakropļota pacienta ģimenei, kas bija ārstam savā izmisumā uzticējušies pārmēru, laimīgas pateicības no veiksmes stāstiem, kuriem blakus guļ paralizēta neveiksme.. tas viss, kas mums ir rets un teju neiedomājams, ķirurgam ir jāsastop diendienā. Un, lai arī katra kļūda noguļas uz sirdsapziņas un nekad nepārstāj grauzt, viņam ir jāsamierinās, jāpieceļas un jāatgriežas operāciju zālē pie nākamā slimnieka.
"I have very little direct contact with death in my work despite its constant presence. Death has become sanitized and remote."
Un galu galā - kļūdas pieļaujam mēs visi. Ārsts ir nekas vairāk kā remontstrādnieks. Tikai mūsu pašu egoisms (vai pašaizsargāšanās instinkts, kas ir savā ziņā gluži viens un tas pats) ir tieši ķermeņa labotāju nostādījis augstāk par visiem citiem šajā jomā strādājošajiem. Jā, mēs esam sasodīti sarežģīts mehānisms un to nevar ne salīdzināt ar automašīnām un datoriem, tomēr mēs esam enerģijas dzīta gaļas mašīna, kurai reizi pa reizei ir jānonāk remontā. Neiroķirurgs labo mātesplati, un tur pieļautās kļūdas sāp visvairāk. Bet viņš taču ir tieši tāda pati gaļas mašīna kā tu.
"Are the thoughts that I am thinking as I look at this solid hump of fatty protein covered in blood vessels really made out of the same stuff? And the answer always comes back - they are."
Jo vairāk es lasīju šo tīro, patieso, matter-of-fact smadzeņu darbības (vai ne-darbības) aprakstu, jo ciešāk nostiprinājās mana pārliecība, ka neeksistē dzīve pēc nāves, lai arī cik ļoti mēs vēlētos sevi ar to mierināt. Mēs esam impulsu kopums, un mūs nevada nekāds mūžīgās enerģijas avots - kā baterija mēs reiz izbeidzamies, pēdējie elektrības sprakšķi uzzib smadzenēs un šis pulkstenis ir apstājies. Kā Maršs vairākkārt ir uzsvēris: "Everything we think and feel is no more or no less than the electrochemical chatter of our nerve cells." Lai arī var piesaukt enerģijas nezūdamības likumu, var piesaukt kolektīvo apziņu un ko tikai vēl ne, mēs paši kā personība mirstam tad, kad mirst mūsu smadzenes. Ja arī vadītājspēks ir saglabājies, tikai izšķīdis kaut kur laiktelpā, tad tas jebkurā gadījumā vairs nav es, jo atmiņas, domas, idejas, sapņi, emocijas eksistē tikai impulsos, kas ceļo cauri nerviem un apstrādes punktiem smadzenēs. Mirklī, kad kāds no šiem posmiem vairs nedarbojas, enerģija netiek apstrādāta (vai pat nosūtīta, vai radīta), līdz ar to tā paliek tikai un vienīgi enerģija, kas nozūd nesaprasta.
"I wondered, yet again, as I walked down the dark hospital corridor, at the way we cling so tightly to life and how there would be so much less suffering if we did not. Life without hope is hopelessly difficult but at the end hope can so easily make fools of us all."
Teorijas par dvēseli, tās mūžīgumu, mūsu saistību ar kosmosu u. tml. ir, protams, ļoti interesantas, taču mēs esam vien ekosistēmas daļa ar savu derīguma termiņu. Kad aparāts nolietojas, tas iet bojā - no vecuma, ja nekas nesaiet grīstē pa ceļam - un tiek izmests, aizstāts ar jaunāku modeli. Tas var izskatīties līdzīgs vecajam, tas var darboties līdzīgi vecajam, bet tas ir pavisam atšķirīgs biomehānisms, kas kulsies cauri dzīvei, būdams nolādēts ar spēju domāt par savas eksistences jēgu, atsakoties pieņemt, ka varbūt tādas nemaz nav.
"'I hope I never see you again,' she said.
'I quite understand,' I replied."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru