"Far out in the uncharted backwaters of the unfashionable end of the Western Spiral arm of the Galaxy lies a small unregarded yellow sun. Orbiting this at a distance of roughly ninety-eight million miles is an utterly insignificant little blue-green planet whose ape-descended life forms are so amazingly primitive that they still think digital watches are a pretty neat idea."
Artūram Dentam šķita, ka visa viņa dzīve ir sagriezusies kājām gaisā, mirklī, kad viņš uzzināja - viņa māju šodien nojauks, lai atbrīvotu vietu apvedceļam. Viņam nebija ne jausmas, ka vēl pēc pāris stundām izrādīsies, ka visu viņa planētu šodien iznīcinās, lai atbrīvotu vietu starpgalaktiskajai autostrādei. Artūrs ir vienīgais cilvēks, kas no šīs katastrofas pēdējā brīdī tiek izrauts, un viņš kopā ar savu glābēju - Fordu Prefektu, ceļveža The Hitchhiker's Guide to the Galaxy papildinātāju no nelielas planētas pie Betelgeizes, - dodas stopējienā pa galaktiku. Jo kāda gan vairs ir izvēle? Un kāda ir varbūtība veiksmei?
"Infinity itself looks flat and uninteresting. Looking up into the night sky is looking into infinity - distance is incomprehensible and therefore meaningless."
Pēdējā mēneša laikā man atsauksmes nerakstās itin nemaz, un es biju pat tā kā nolēmusi paņemt pauzi uz vasaru, jo nav laika sēdēt mājās un, kad ir, tad karstums izcepis smadzenes. Un tomēr The Hitchhiker's Guide to the Galaxy mani sapurināja, liekot laboties un pamuldēt kaut nedaudz. Galu galā - tuvojas UniCon, šī ir gandrīz tematiski atbilstoša atsauksme, kā arī vasarā taču tā vien prasās palasīt kaut ko līdz asarām smieklīgu.
"Charming man," he said. "I wish I had a daughter so I could forbid her to marry one..."
"There comes a point where you begin to suspect that if there's any real truth, it's that the entire multidimensional infinity of the Universe is almost certainly being run by a bunch of maniacs."
Par asprātības trūkumu Hitchhiker nevar sūdzēties ne drusciņas - ar burvīgu, savā ziņā vonnegūtisku humoru autors apsmej cilvēka egocentrismu, pārceļot mūsu problēmas pavisam citos mērogos. Gluži tāpat kā var tikt nolemts, ka kāda ēka traucē jaunajam apvedceļa projektam, tādēļ tā jānojauc, Galaktikas mērogā tāda maza planētiņa kā Zeme, uz kuras turklāt dzīvo tik primitīvas būtnes, kas vēl nav pat izgudrojušas starpzvaigžņu ceļojumus, ir tieši tikpat viegli aizslaukāma nebūtībā.
"Perhaps I'm old and tired," he continued, "but I always think that the chances of finding out what really is going on are so absurdly remote that the only thing to do is to say hang the sense of it and just keep yourself occupied."
Un tomēr pilnīgi viss arī ārpus mūsu atmosfēras ierobežojošās lodes darbojas pēc tādiem pašiem likumiem - citu planētu iedzīvotāji ir varbūt attīstītāki, varbūt inteliģentāki un varbūt saprātīgāki par cilvēkiem, taču viņu lēmumus vada nemaz ne tik sveši apsvērumi. Spēles ar ekonomiski labklājīgāku cilvēku vēlmēm, piedāvājot tiem arvien muļķīgākas rotaļlietas, dzīves (un Visuma, un vispār visa) atbildes meklējumi, birokrātijas papīru kalni un pēc ziņām izslāpušu žurnālistu gaidās trīcošās rokas šķiet pavisam pazīstami - un varbūt tieši tādēļ šī ir viena no visasprātīgākajām parodijām par pasauli, ko es jebkad esmu lasījusi. Ietiniet ņirgāšanos par sabiedrību zinātniskās fantastikas apvalkā, un es būšu sasodīti laimīga.
"I refuse to prove that I exist," says God, "for proof denies faith, and without faith I am nothing."
"But," says Man, "the Babel fish is a dead giveaway, isn't it? It could not have evolved by chance. It proves you exist, and so therefore, by your own arguments, you don't. QED."
"Oh dear," says God, "I hadn't thought of that," and promptly vanishes in a puff of logic.
Arī tīri literāri grāmata ir patiesi baudāma. Valoda priekš manis vietām bija mazliet par sarežģītu (tas gan ir rādītājs par manām ierobežotajām angļu valodas zināšanām, ne kaut kādām autora pieļautām kļūdām), bet tā bija pielietota tik meistarīgi, ka šo barjeru es pārlieku spēcīgi neizjutu. Pat fakts, ka autors par norisēm un tehnoloģijām galaktikas ikdienas dzīvē runā tā, it kā lasītājs jau būtu par fonu un kontekstu informēts, nešķita traucējoši - vien neparasti.
Sižets attīstās ātri un paķer intereses kāpinājumu līdzi, spēlējoties ar to, ko mēs saucam par veiksmīgām sakritībām. Tas mani sajūsmināja visvairāk - veiksmes faktora pārvēršana skaitļos, izrēķinot varbūtības koeficientu un pat izmantojot šo ne-iespējamību kā enerģiju. Kā arī beidzot neticamas sagadīšanās un veiksmīgas izglābšanās, ar ko varoņu ceļojums ir pārpārēm piebāzts, pēkšņi mani nekaitināja, bet lika pie sevis smīnēt. Jo rotaļas ar varbūtībām!
"What, are you crazy?"
"It's a possibility I haven't ruled out yet," said Zaphod quietly. "I only know as much about myself as my mind can work out under its current conditions. And its current conditions are not good."
Beigu beigās varu sacīt, ka jau pašās pirmajās lappusēs man bija skaidrs, ka es vēlēšos lasīt arī turpinājumus, tādēļ esmu samedījusi nākamās grāmatas - latviski gan, līdz ar to, ja tev ir angliski (un ne audio formātā), tad, lūdzu, dod ziņu. Noteikti noskatīšos filmu (nav ne mazākās nojausmas, kādēļ es līdz šim to vēl nebiju izdarījusi), un apsvēršu domu vienmēr nēsāt līdzi dvieli. Katrā ziņā uz pelēm es lūkošos ar pavisam citu skatienu.
"Okay, baby, hold tight," said Zaphod. "We'll take in a quick bite at the Restaurant at the End of the Universe."
P.S. Esmu jums parādā savas domas par Peregrīnas X-Cilvēkiem, skumji skaisto Stouneru un Saksa ziloņiem, bet to gan jau kaut kad. Jo tagad man ir jāpārlasa Nams.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru