"Jaunām dzīvībām atdzimšana nāk kā brīnums. Tā apstiprina to, ko šķietami nepieredzējusi dvēsele intuitīvi jutusi vienmēr. Augstāko kārtību, kas atšķir Klusuma valstību no Lielā Saprāta."
Mēs visi esam saistīti, un vispārējās likumsakarības, kas ietekmē mūsu dzīvi, mums pašiem lielākoties paslīd garām nemanītas. To, pievēršoties vairāku šķietami nesaistītu varoņu gaitām, mums stāsta Arno Jundze. Sākotnēji dažādos laikos, dažādās vietās un dažādās sociālajās grupās esošo vīriešu - galvenie varoņi - stāsti grāmatas gaitā lēnām savijas, uzsverot vienlaicīgi gan indivīda nenozīmību, gan neiedomājamo svarīgumu pasaulē.
Uz šo grāmatu skatījos jau ilgi, nespēdama saprast, vai vēlos to lasīt. Anotācija tā īsti mani neuzrunāja, taču Arno Jundze kopš LTV prakses laikiem man patīk kā cilvēks, tādēļ nedot viņam iespēju šķita kaut kā nepieklājīgi. Izšķirties grāmatai par labu palīdzēja Kristīnes Želves tvīts, kurā viņa "Putekļus smilšu pulkstenī" nodēvēja par pozitīvāko pārsteigumu no Kultūras kilograma trešā ceturkšņa. Tagad uzskatu, ka viņa tā apgalvoja tādēļ, ka viņi ar Arno ir draugi. Nu, vai arī es pārāk maz esmu interesējusies par jaunākajiem latviešu romāniem.
Nē, nepārprotiet, grāmata bija tīri okei. Pāris stundu neuzmācīgas literatūras. Sagatavojusies uz kaut ko smagāku, grūtāk lasāmu un tādu kā filozofiskāku, es biju pārsteigta, atklājot, cik ātri šķiras lappuses un cik maz ir jādomā līdzi. Tikai tik, lai lēnām vilktu kopā paralēlos stāstus.
Mēģinot raksturot sajūtu, kāda radās, lasot šo darbu, vienīgais vārds, kas no manis neatstājās, bija "latvisks". Romāns ir tīri, skaidri latvisks, cilvēcīgs, bez izskaistinājumiem (izņemot vienu ļoti savādu mirkli kādas romantiskas nodaļas noslēgumā, kura nepieciešamību man tā arī neizdevās uztvert). Un varbūt tādēļ tas šķita mazliet garlaicīgs un spēcīgas izjūtas neraisošs. Pieņemu gan, ka esmu nepareizajā vecuma un dzimuma grupā, lai spētu to pienācīgi novērtēt.
"Reizēm viņš domā, ka dzīvei šeit ir līdzība ar to mazo planētu, uz kuras mitinājās Mazais princis. Tikai diezin vai Mazais princis dzertu šķaidītu spirtu, tirgotu nolietotus būvmateriālus un glūnētu uz pārīšiem, kas nodarbojas ar mīlu tuvējā mežā."
"Putekļi smilšu pulkstenī" ir izteikti vīrišķīgs darbs. Ne tikai valodas savāktības dēļ (vārdi Jundzem ir kā ofisa galds - viss pa vietām, ģimenes bilde blakus lampai un neviena kruzulīša; pat istabas augs, ja tāds uz šī galda atrodas, ir zaļš un bez ziediem), bet arī apbrīnojami patiesā vīrieša pasaules redzējuma attēlojuma dēļ. Protams, ne jau nu man spriest par to, kāda patiesībā ir vīrieša domāšana, taču šis romāns man - meitenei bišķi virs divdesmit - radīja autentisku iespaidu. Neuzspēlēta, tieša vīrietība it visā - no politikas līdz sievietēm. Un varbūt tādām meitenēm bišķi virs divdesmit šis romāns nemaz nav jālasa, jo kam viņām tādu - pusmūža vīrieša pasauli?
"[..] no baznīcas jumta Dievs ir tikpat tāls un cilvēkam neaizsniedzams, kā sēžot lidmašīnā vienpadsmit tūkstoš metru augstumā un lidojot uz Ameriku kaut kur virs Atlantijas okeāna."
Vienīgais, kas man patiešām traucēja šajā ceļojumā pa pilnīgi svešu redzējumu, bija muldēšana par reinkarnāciju, Diemžēl viss darbs uz pārdzimšanas tēmas balstās, līdz ar to gribot negribot vajadzēja ar to samierināties. Tomēr uz iepriekšminētā ofisa galda es vienalga nespēju iedomāties literatūru pat tik spirituālām tēmām.
"Laikam ejot, atskārsti, kas tas, ko tev lemts piedzīvot, agri vai vēlu pārklājas ar tādu kā mīlīgu samtu."
Ko es galu galā varu secināt? Patika man vai nē? Es pati neznu. Lasījās labi, bet bez sajūsmas - pat bez izteiktas intereses. Un tomēr man šķiet, ka sajūsma šajā gadījumā būtu pat neadekvāta reakcija. Pēc divdesmit (varbūt pat jau desmit) gadiem es "Putekļus" spētu novērtēt daudz sirsnīgāk. Tagad es vienkārši esmu par jaunu, naivu un nepieredzējuši. Tas jau grāmatas nenoliedzamo kvalitāti neietekmē - viss ir mana skatījuma vaina.
"Es droši zinu - mīlestība un nenojaušamas asinssaites mūs vieno cauri gadsimtiem, bet sapņi, kurus redzu, mēdz piepildīties."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru