"Upe, kas rāmi plūda cauri Ulubelei, nudien bija neparasta upe."
Dieviņš ir parūpējies, lai visi neparastie ļaudis būtu atraduši savu mājvietu Ulubelē. Te sastopams gan vecais upes vērotājs Meinards un Nāves salas Strēlnieks, gan gudrības maizes cepējs Brīnumbeķeris un Kugas mājas Artiste, gan Kaparāmura spoguļzivju kārotājs Skrīveris un Kābeļu kalna Romeo un Jūlija. Te godā tiek celts Skolmeistars un Burtlicis, atkūst Ledenes atsaldētās smadzenes, bet kaunu piedzīvo nez no kurienes ieklīdušais drāķis. Un Ulubelē aug raganbekas, kuras drīkst ēst tikai tie, kuri tic, ka tās ir ēdamas. Jo tās ir gan ēdamas, gan indīgas. Viss atkarīgs no ticības.
/Gundega Blumberga, jo es labāk nepateiktu,/
Ir divi veidi, kā lasīt šo grāmatu. Vai nu visu vienā piegājienā - lai sajūta nepazūd -, vai arī pa nodaļai - lai prieks ilgāks. Es to sapratu pārāk vēlu - kad dažas pēdējās, nevērībā un ikdienas nogurdinošajā skrējienā vēlākam atstātās, nodaļas pēc aizvēršanas radīja, kā mana mamma teiktu, mazuma piegaršu. Palaižot Ulubeli vaļā neīstajā laikā, var gadīties, ka tā tevi atpakaļ vairs neielaiž.
"Tomēr ulubelieši, lai arī raduši pie neparastībām un brīnumiem, bija prātīgi ļaudis. Neviens negribēja skriet vadātājam taisni rīklē, lai arī par to tika solīta spoguļzivs."
Mazā, jaukā, Ikstenas uzburtā pasaule ir neticami pilna ar atsaucēm uz latviešu mitoloģiju, teikām un pasakām. Tāds senlatviskuma kamols, ko gribas ne šķetināt, bet piespiest pie krūtīm un mūžam nēsāt līdzi. Kādā sarunā pie piedūmotas virtuves loga es ar "Ulubeles pasakām" klēpī secināju, ka latvieši ir migla. Jo nudien - šī grāmata tīri un neuzmācīgi izkrāso latvietību pelēku. Peles kažoka un rīta miglas mīkstajā, ne tukšuma un putekļu netīrajā pelēkumā. Savā mīļajā, siltajā pasakas (vai teikas - man tomēr vairāk šķiet, ka teikas) stāstījuma plūdumā, kas viss ir saules pieliets, autorei izdodas panākt dziļākas, pārpasaulīgākas skumjas nekā citiem, kas lien vai no ādas ārā, pūloties izraisīt savā lasītājā nomāktību.
Nē, nepārprotiet, Ulubele nekādā ziņā nav nomācoša, tieši pretēji - tā paceļ un pamodina ko neparasti siltu sirdī, un tomēr šī laime ir skumīga. Latviešu pasakas galu galā nekad nav izcēlušās ar krāsainību un spozmi. Tieši tādēļ mums tās ir mīļas.
Jā, man vajadzētu stāstīt par acīmredzami milzīgo darbu, kas ieguldīts grāmatas radīšanā, pētot sakāmvārdus, parunas, pasakas un teikas. Vajadzētu atzīmēt specifisku vārdu (sen-/viet- vārdu?) lietojumu, kas padara stāstījumu organiskāku. Vajadzētu, šķiet, arī piesieties ne tik skaistām nodaļām vai sižetiskām neveiklībām. Bet kas gan uzdrošinātos analizēt pasakas gluži tāpat kā parastus stāstus? Tās atliek vien baudīt, pasmaidīt un atstāt kaut kur sirds aizkaktiņā citai reizei.
"Rūķi sarosījās. Vēl bija pulka darāmā. Tik daudzās Ulubeles mājās šovakar gaidīja grāmatas un brīnumainus stāstus."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru