"It was only a duckpond, out at the back of the farm. It wasn't very big.
Lettie Hempstock said it was an ocean, but I knew that was silly. She said they'd come here across the ocean from the old country."
Mūsu rotaļas ar atmiņu (vai atmiņas rotaļas ar mums) ir neizskaidrojamas. Stāstītājs atceras, ka pirms četrdesmit gadiem - kad viņa bērnības nams vēl nebija nojaukts un piemājas iela bija izdangāts zemes ceļš - šīs ielas galā dzīvoja meitene, kas drīz pēc viņu iepazīšanās aizbrauca uz Austrāliju. Un tomēr tad, kad viņš, bēgot no bērēm, aizbrauc līdz draudzenes mājai un dīķim, ko Letija sauca par okeānu, kaut kur prāta nostūrī pamostas citas atmiņas. Tumšas, biedējošas un prātam neaptveramas. Tādas, kuru pieņemšana liktu apšaubīt acīmredzamās realitātes patiesumu. Pat vairāk - pieņemot, ka dīķis nudien ir okeāns, nāktos atzīt, ka realitāte ir vien dziļumam pārsegts šķidrauts.
"I liked myths. They weren't adult stories and they weren't children's stories. They were better than that. They just were."
Pēdējā laikā man ir ļoti maz spēka lasīt - par spīti tam, ka esmu atgriezusies darbā grāmatnīcā, pēdējā mēneša laikā esmu lasījusi mazāk nekā līdz šim. Un tas ir bēdīgi, jo ir taču tik daudz lielisku pasauļu, kurās noslīkt!
Geimena "Okeānā" gan noslīkt būtu pagrūti - gan stāsta atrisinājuma dēļ (kuru es jums neteikšu, jo no visas sirds cenšos nespoilot lietas), gan grāmatas plānuma un savāda bērnišķīguma dēļ. Protams, manu pieredzi sabojāja fakts, ka šīs nieka 250 lappuses lasīju vismaz nedēļu, ļoti saraustīti un lielākoties mierīgos vakaros darbā. Tas ir ļoti slikts paņēmiens, kā lasīt grāmatu. Jebkādu - lai tā būtu smaga klasika, sarežģīta fantastika vai banāls sieviešu romāns. Raustīt skatienu no teksta uz kāpnēm un aizvērt grāmatu teikuma vidū katru reizi, kad pa tām lejā kāds kāpj, nozīmē sadriskāt pasauli, ko autors tik rūpīgi ir izklājis tavu acu priekšā. Un tā ir necieņa ne vien pret stāstu, bet arī pašam pret sevi.
"I know," said Lettie. "I know all that. Honestly. We'll be fine."
That's what she said. But we weren't.
Kaut kāds velns mani rausta aiz mēles pateikt, ka šī ir sliktākā Geimena grāmata, ko esmu lasījusi. Par spīti tam, ka jau pēc pirmajām pāris lappusēm pārslēdzos no tulkojuma uz oriģinālvalodu (jo, piedodiet, Zvaigzne, Geimenu laikam labi iztulkot latviski nemaz nav iespējams), par spīti lieliskajam pasaules dziļuma un realitātes plānuma konceptam, par spīti spēlēm ar atmiņu un tik cilvēciski nežēlīgajam ļaunumam, kas piemita briesmonim ne no šī pasaules slāņa.
Varbūt man šķita, ka "Okeāns" ir pārāk praktisks. Ik pa mirklim man aizmirsās, ka lasu Geimenu, un šķita, ka tas ir savādā kārtā pārlieku maģisks Stīvens Kings. Pat ne tik ļoti sižeta kā valodas ziņā. Nepārprotiet, Kings ir lielisks, bet viņa robustums ne vienmēr palīdz lasītājam sajust vēlamās emocijas. Geimens ir plūstošāks, bet to es šajā gadījumā ne pārāk jutu. Ironiski, jo grāmata ir par okeānu.
"I wondered, as I wondered so often when I was that age, who I was and what exactly was looking at the face in the mirror. If the face I was looking at wasn't me, and I knew it wasn't, because I would still be me whatever happened to my face, then what was me? And what was watching?"
Un, lai arī sliktākā ir spēcīgs vārds, "Okeāns ielas galā" bija lieliska grāmata. Tikai savā lieliskumā tai neizdevās sacensties ar citiem šī paša autora garadarbiem. Mani nepamet sajūta, ka kaut kā tajā visā tomēr pietrūka. Nē, ne paskaidrojuma, jo maģijas pinekļi ir tik valdzinoši tikai tad, ja tu tos nesaproti, un arī ne vairāk lappušu, jo varoņa atmiņu ceļojums ir neietekmējams. Galu galā, mēs taču uzzinājām visu, ko tas vēlējās mums sniegt. Varbūt ne visu, ko mēs bijām gatavi saņemt, bet septiņgadīga puikas pasaules uztvere ir tieši tik vienkārša, lai dotu mums izteiktām detaļām pilnu miglainību tīra stāsta vietā. Un mēs esam pietiekoši pieklājīgi - vai vienkārši pietiekoši bērni -, lai nelūgtu neko vairāk. Tomēr es vēlos lūgt ko vairāk. Iespējams, ka pieaugušāku skatījumu vai cita veida valodu, un tas mani sāpina, jo nozīmē, ka esmu pārāk maz bērns.
"That's the trouble with living things. Don't last very long. Kittens one day, old cats the next. And then just memories. And the memories fade and blend and smudge together..."
Man patīk tas, cik zinošs ir Geimens. Viņa grāmatas ir pilnas ar zināšanu drumstalām, kas ir izbārstītas īstajās vietās pavisam dabiski - tā, ka tu nejūties dumjš arī tad, ja izlasi kaut ko, par ko tavas paša zināšanas ir vājas. Viņš nepaļaujas tikai uz savu iztēli, bet iekļauj mītus un sen uzpeldējušas idejas un izmanto visu to sev par labu. Svešas domas ir elastīgs materiāls, viegli ļaujas prasmīgiem pirkstiem. Un Geimens ir nudien meistarīgs, tāpēc es viņam piedošu to nepilnības sajūtu, kas kaut kur prāta aizkaktā palika pēc "Okeāna", un sameklēšu, kur manās grāmatu kastēs ir noslēpies pirms pusgada pirktais "Neverwhere".
"This was the void. Not blackness, not nothingness. This was that lay beneath the thinly painted scrim of reality."
Atmiņām uzticēties nedrīkst. Tās ir izgriežamas un pāršujamas, un varbūt arī tu reiz esi bijis vietā ar oranžām debesīm un kaķēnu laukiem, tikai kāds senāks par tevi ar virtuves šķērēm ir to izgriezis no tava atmiņu auduma.
"Perhaps it was an after-image, I decided, or a ghost: something that had stirred in my mind for a moment, so powerfully that I believed it to be real, but now was gone, and faded into the past like a memory forgotten, or a shadow into the dusk."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru