"It was a nice day.
All the days had been nice. There had been rather more than seven so far, and rain hadn't been invented yet."
Cilvēcei vienmēr ir paticis paredzēt pasaules galu, un nu jau tas ir novedis pie tā, ka kārtējā Armagedona datumā tiek rīkotas apjomīgas ballītes (nu, vai masu pašnāvības - atkarībā, ar kādiem cilvēkiem tu dzīves laikā esi sadraudzējies) un nākamās dienas ir pildītas ar neskaitāmiem ironiskiem jociņiem. Taču vienīgā grāmata, kas pilnīgi precīzi noteikusi apokalipses datumu, - "Jaukie un precīzie Agneses Nuteres pareģojumi" - nekad nav kļuvusi populāra. Līdz ar to neviens, izņemot Elles un Debesu spēkus, nenojauš, ka pasaule ies bojā sestdien ap tējas laiku.
Un neviens, pat ne Elles un Debesu spēki, nenojauš, ka Antikrists ir pazudis un ka tā vēl ir mazākā problēma, ar ko viņiem nāksies saskarties.
"Armageddon happens only once, you know. They don't let you go around again until you get it right."
Šī ir viena no tām grāmatām, kas ir ārkārtīgi laba, taču pienāk mirklis, kad tu vienkārši ņem un iesprūsti. Tev tajā patīk itin viss, un tu zini, ka tālāk lasīt būs interesanti, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ tu nespēj tai pieķerties un turpināt. Cik zinu, neesmu pirmā, kam tā gadījies. Šoreiz, par laimi, iesprūdu vien uz kādu pusotru nedēļu, nevis pusgadu, kā ir gadījies ar citām. Bet arī tas (un fakts, ka pa vidu izlasīju vēl vienu darbu, par kuru radušais viedoklis aizēno "Good Omens") mani ir paspējis jūtami izsist no domas. Atvainojos jau laicīgi.
"And the road to Hell is paved with good intentions.*
*This is not actually true. The Road to Hell is paved with frozen door-to-door salesman. On weekends many of the younger demons go ice-skating down it."
Pirmkārt, es ļoti priecājos, ka lasīju šo grāmatu angliski. Ne vien tāpēc, ka latviešu versijas vāks ir vienkārši briesmīgs, bet arī tādēļ, ka nezinu, vai humors, ar ko ir piesūcināta katra šī stāsta lappuse, latviski glīti tulkojas.
Otrkārt, jā, humors! Šī bija pirmā Pračeta grāmata, ko lasīju, un no Geimena trešā, bet es jau varu teikt, ka viņi abi nav tālu no kļūšanas par maniem mīļākajiem autoriem. Ņirgāšanās par pasauli, burvīgas paskaidrojošās zemsvītras piezīmes un sarkasms, kas no teksta gāžas aumaļām, - ko vēl vairāk vajag? Turklāt šis ir nevis Vonnegūtisks humors, kas pieprasa zināšanas par politiskām un sociālām peripētijām un ir vienkārši nejauks, bet gan neticami sirsnīgs un neaizvainojošs. Pračets un Geimens pasauli ienīst mīloši.
"They [humans] were born into a wold that was against them in a thousand little ways, and then devoted most of their energies to making it worse."
"The whole point was that the Devil hardly ever made anyone to do anything. He didn't have to. That was what some humans found hard to understand."
Autori ir, acīmredzot, ļoti aktīvi pētījuši sazvērestības teorijas - līdz ar apokalipses tuvošanos parādās arī citplanētieši, Tibetas mūki, kristietības mitoloģiskās būtnes, raganas, Atlantīda un vēl, un vēl. Un visinteresantākais tajā visā ir cilvēku reakcija uz tik neticamu lietu pēkšņu materializēšanos. Tie nevis baidās vai ar interesi seko līdzi notiekošajam, bet gan atkāpjas savā neticībā, pie sevis burkšķ un turpina dzīvot tāpat kā līdz šim. Kas, visticamāk, notiktu arī realitātē, ja kas tāds atgadītos.
"Sometimes human beings are very much like bees. Bees are fiercely protective of their hive, provided you are outside it. Once you're in, the workers sort of assume that it must have been cleared by management and take no notice; various freeloading insects have evolved a mellifluous existence because of this very fact. Humans act the same way."
"Listen," croaked Skazz. "Got something important to tell you. The Four Horsemen of the Apocalypse... they're right bastards, all four of them."
Galu galā man nav nekā vājprātīgi daudz sakāma par šo grāmatu. Es smējos daudz, piekrītoši māju ar galvu daudz, dievināju gandrīz visus tēlus daudz. Četri Apokalipses baikeri, kuros es iemīlējos ne tikai viņu metāla zirgu dēļ, bet arī vizuālās un praktiskās izpausmes dēļ, senā Bentlijā braucošs Kraulijs, kas cilvēkus vien pagrūž vēlamajā virzienā, ne gadiem ilgi strādā pie viņu dvēseles sapostīšanas, grāmatu mīlis Azirafaels, kas ar eņģeliskām nodarbēm pārlieku neaizraujas, Elles suns vārdā Suns, mazpilsētas puika Antikrists un vēl daudz brīnišķīgu tēlu, kas tā vai citādi ir saistīti ar sestdienas pēcpusdienu, kurā pienāks pasaules gals. Šķiet, ka autoriem "Good Omens" rakstīšana ir bijusi jautra rotaļa, līdz ar to arī tās lasīšana ir spēle, kurā tiek izbaudīts ikviens mirklis (un meklētājs nav nelaimīgs, jo nevar nevienu notvert). Lai arī mans viedoklis ir pavisam pliekans, es varu tev grāmatu aizdot, lai tu saprastu, cik neaprakstāms (burtiski) piedzīvojums tā ir. Un cik daudz tur ir pieminamu, citējamu, mīlamu sīkumu, kas ārpus konteksta vairs neizklausās tik labi.
"Imagine a figure, half angel, half devil, all human...
Slouching hopefully towards Tadfield.
...for ever."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru