es

Mans fotoattēls
Carving out his mother's larynx with a kitchen knife; in another life, he surely would have been a poet. /Kronin, The Twelve

ceturtdiena, 2014. gada 27. marts

"Labirinta gūstā", Džeimss Dašners

"Savu jauno dzīvi viņš sāka, stāvot kājās, stindzinošas tumsas un sasmakuša, putekļaina gaisa ieskauts."


Tomass pamostas tumšā, tukšā metāla kastē, kas viņu nes augšup, un spēj atcerēties tikai savu vārdu. Visa viņa iepriekšējā dzīve ir no atmiņas dzēsta, izņemot vien vispārējas zināšanas par pasauli. Atveroties kastes vākam, viņš nokļūst Klajumā, kurā dzīvo vēl sešdesmit puikas, kuru vienīgais mērķis ir - izdzīvot. Izdzīvot un atminēt Labirinta mīklu.
Šāda rutīna šeit ir valdījusi jau divus gadus. Līdz ierodas meitene.


"Prieks tevi redzēt, švali!" zēns teica. "Esi sveicināts Klajumā!"

Galvenais faktors, kas mani jauniešu grāmatās ārkārtīgi kaitina, ir tas, ka galvenajam varonim neviens neko nepaskaidro. Arī tad, kad viņa informēšana varētu palīdzēt vispārēja labuma gūšanā, apkārtējie sazin kāpēc gaida, ka viņš akli sekos un pacietīgi gaidīs, kad kāds izrādīs labvēlību paskaidrojumu ziņā.
Tāda pati problēma bija šajā grāmatā. Turklāt Tomass ir tāds tēls, kurš - par spīti tam, ka tiek pasniegts kā apķērīgākais no visiem, - neredz loģiskas detaļas pat tad, kad viņam tās iestumj sejā.
Varbūt tieši tāpēc viņam izveidojās ārkārtīgi dumjš paradums paturēt pie sevis ļoti svarīgas domas - gan informāciju, kas palīdzētu citiem virzīties uz priekšu mīklas atminēšanā, gan vienkārši prātojumus. It kā, viņaprāt, citi puikas nebūtu tikpat apsēsti ar izglābšanos kā viņš. Protams, ir pavisam cilvēcīgi sevi novietot pasaules centra vietā, tomēr reizēm tas, cik ļoti Tomass nenovērtē apkārtējo saprātu un spējas, kļūst bīstami.

Bet varbūt man vienkārši biežāk sev jāatgādina, ka jauniešu grāmatās galvenie varoņi ir ļoti jauni. Ir tikai divi varianti - vai nu autors tos būs pacēlis augstāk par viņu vecumu, radot supertēlisma pilienus raksturā, vai arī pazeminājis tiem intelektu līdz skudras līmenim. Pusaugu skudras ar pēkšņiem saprāta uzliesmojumiem.

Tāda ir mana dzīve, viņš domāja, - gigantiska labirinta gūstā, šaušalīgu nezvēru ielenkumā.

 Bet es atkal sāku ar negatīvo. Piedodiet. Sliktas atsauksmes ir vieglāk rakstīt.

Sižets ir nudien aizraujošs - ne velti es vakarnakt nedevos gulēt līdz biju pabeigusi grāmatu. Mazliet vilšanās par to, ka šī izrādījās tikai pirmā daļa sērijā, bet tas laikam bija nenovēršami. Turklāt pēc epiloga izlasīšanas esmu pilnīgi droša, ka nākamajai grāmatai jābūt vēl labākai. Un varbūt lasītājs pat uzzinās ko vairāk par pasauli ārpus Vadošās Epidemioloģiskās Laboratorijas. Šoreiz es nudien saprotu Spīganas interesi ne tik vien par sižetu, bet arī pasaules iekārtojumu - "Labirinta gūstā" attēlotā distopija ir pat gandrīz interesantāka par eksperimentiem, kas tajā tiek veikti.

"Reizēm mēs nemaz necenšamies ieraudzīt to, ko uzskatām par neiespējamu."
"Svešiniekam bija tumši mati un jauneklīga seja, bet daudz sīku krunciņu ap acīm, it kā viņš katru savu mūža dienu būtu pavadījis rūpēs par to, kā izdzīvot līdz nākamajai." 

Valoda varētu būt patīkamāka (tā gan izskatās pēc tulkotāja vainas), taču tā ir vienkārša un lappuses zib gar acīm. (Īpaši savādi bija latviskotie žargonvārdi, ko Klajuma puikas lieto.) Tā gan parasti ir YA grāmatās, kas ir lielākoties balstītas tīri uz sižetiskajiem pīlāriem, un šeit tie ir stabili un interesanti. Varbūt pietrūka līdzpārdzīvojuma, varbūt Tomass reizēm šķita visai kaitinošs, un varbūt svārstīgās emociju izpausmes likās pārāk uzspēlētas, taču Labirints un bēdneši izrādījās neparasti valdzinoši. Ļoti vizuāls stāsts - ja reizēm grāmatās mēdz būt vietas, kur iztēle mazliet apjūk, tad šeit attēls ir skaidrs un detalizēts. Filma būs lieliska, un es varbūt pat šo atsauksmi papildināšu ar domām par ekranizāciju.


Man ir nepieciešams laiks, lai apstrādātu datus, bet šo jautājumu mēs varēsim iztirzāt rītdien.
Tātad līdz rītam.

P.S. Fiziskais grāmatas formāts gan man īsti nepatika. Pirmkārt, burtu lielums ir tāds, it kā teksts būtu paredzēts knišļiem, līdz ar to šī grāmata būtu varējusi būt daudz plānāka (un lētāka). Otrkārt, cilvēks, kas ir licis domas kursīvā, vispār nav domājis līdzi savam darbam, jo slīpraksta ļoti daudz kur trūkst.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru