es

Mans fotoattēls
Carving out his mother's larynx with a kitchen knife; in another life, he surely would have been a poet. /Kronin, The Twelve

piektdiena, 2014. gada 10. oktobris

"Neatrodamā", Giliana Flinna

"Domājot par sievu, man vienmēr jādomā par viņas galvu. Sākot jau ar tās formu."



Ir Dannu pāra piektā laulību gadadiena. Ir pagājuši divi stagnācijas, nesarunāšanās un nīgruma pilni gadi. Un tomēr Niks zina, ka mājās viņu gaidīs tradīcija - ikgadējo dārgumu medību pirmais pavediens.
Tas viņu gaida gan. Bet sieva ir pagaisusi bez pēdām.

Visas norādes liecina, ka - kā jau parasti - vainojams ir vīrs. Bet vai tiešām tikai parastas laulāto nesaskaņas slēpās aiz Nika un Eimijas attiecību ieplaisājušās fasādes?



Iesāku grāmatu ar lielu entuziasmu - biju dzirdējusi tikai labas atsauksmes, apraksts uz grāmatas oriģinālvalodā (Gone Girl) izklausījās intriģējošs un galu galā kolēģe salielīja tulkojumu (līdz ar sižetu turklāt). Viņai izrādījās taisnība - tulkotāja Māra Poļakova, kā vienmēr, uzdevuma augstumos. Bet tas arī ir principā vienīgais punkts, kurā mūsu viedokļi sakrīt.

Rodas iespaids, ka visas lieliskās atsauksmes, ar ko mūs lutina internets, ir rakstītas pēcgrāmatas ekstāzē - nobeiguma satricinātā prāta stāvoklī, kurā nedarbojas objektīva domāšana un mokošais ceļš līdz šim nobeigumam ir pavisam aizmirsies. Pirmie apmēram sešdesmit procenti grāmatas ir viena vienīga gaudulīga un salkana muldēšana, kurā tu esi spiests klausīties bezmugurkaulnieka Nika īdēšanā, pazudušās Eimijas vecāku raudāšanā un "foršās čiksas" Go jēlajos jociņos. Nemaz nerunājot par Eimijas dienasgrāmatas fragmentiem, kas sāk šķebināt jau pēc pirmajiem vārdiem. Nejuzdama nekādu interesi par situācijas atrisinājumu, es kaut kādu iemeslu dēļ turpināju lasīt.

Un izrādās, ka šis mani neinteresējošais atrisinājums ir visai lielisks. Atlikušie četrdesmit procenti ir gandrīz pat labi - tēli, protams, paliek tie paši seklie un kaitinošie, taču sižeta pavērsienu gan autore ir pamanījusies izgudrot lielisku. Pat tik ļoti, ka tad, kad pāris lappuses pirms beigām man nācās pārtraukt lasīšanu uz pāris stundām, es sajutu tādu kā ziņkāres adatiņu klusiņām un kautrīgi iebakstāmies kaut kur manu smadzeņu aizkadrā. Ņemot vērā, cik maz emociju Flinnai izdevās manī izraisīt, tas ir kaut kas vērā ņemams.

Tā pati kolēģe, kas man salielīja šo grāmatu, sacīja arī, ka filma esot labāka. Un šoreiz es viņai ticu - "Neatrodamā" izklausās pēc burvīga filmas sižeta ar visām sastāvdaļām pareizajās vietās, lai noturētu skatītāja uzmanību. Nejēdzīgi izstieptie sarežģījumu apraksti, kas grāmatā garlaikoja, ekrāna formātā būs pietiekoši saīsināti un sablīvēti, lai izsauktu vēlamo reakciju vēlamajos brīžos - pārsteigumu, līdz-jušanu un spriedzi. Aizejiet uz kino, būs labāk iztērēta nauda nekā nopērkot to pašu stāstu pāršķaidītā versijā.


"Manuprāt, esmu to pelnījusi."

1 komentārs: