"Statistiskā iespēja, ka analfabēte septiņdesmito gadu Sueto izaugs liela un kādu dienu atradīsies iespundēta kartupeļu pārvadāmajā furgonā kopā ar Zviedrijas karali un premjerministru, ir viens pret četrdesmit pieciem miljardiem septiņsimt sešdesmit sešiem miljoniem divsimt divpadsmit tūkstošiem astoņsimt desmit.
Pēc minētās analfabētes pašas aprēķiniem."
Nombeko ir apsviedīga, gudra, viltīga un izveicīga meitene ar prātam neaptveramām spējām matemātikā. Vienīgā nelaime - viņa ir piedzimusi melnādaina un Dienvidāfrikā. Tādēļ viņa tīra atejas un neprot lasīt. Līdz brīdim, kad viņu notriec automašīna.
Holgers 1 un Holgers 2 ir dvīņubrāļi, kas audzināti īsteni republiskā garā Zviedrijas monarhijā. Viens no viņiem ir idiots, bet otrs neeksistē.
Viņu dzīves par parastām nosaukt nevarētu neviens, bet tas, kas notiek, viņiem sastopoties, pārspēj visas iztēles robežas.
Jūnass Jūnasons ir autors burvīgajai grāmatai Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda, pēc kuras ir uzņemta arī teju vai vienīgā ekranizācija, kas man neriebjas. Tieši tādēļ, ka Simtgadnieks ir garastāvokli visuzlabojošākā grāmata, kādu jebkad esmu lasījusi, es biju sajūsmā, ieraugot, ka šim autoram ir vēl viena (angliski tā, izrādās, ir tulkota jau pasen, saucas The Girl Who Saved The King of Sweden). Anotācija izklausījās daudzsološi, un bija skaidrs, ka arī šajā stāstā es saņemšu neiedomājamas sakritības, asprātīgus personāžus un veiksmīgus atgadījumus biezā slānī.
Nu, to es arī dabūju. Tikai tādā pašķidrā formā. Jā, jā, es zinu, man "nekad nekas nepatīk", līdz ar to šajā jautājumā varbūt mans viedoklis nav īsti jāņem vērā. Sagadīšanās joprojām ir galvenais sižeta virzītājspēks, galvenie varoņi nudien ir gan as-, gan sa- prātīgi, un visā visumā formulai vajadzētu strādāt. Taču Jūnasons ir tik ļoti centies, ka netīšām pārcenties. Nombeko savā dzīvē sastop nedabiski stulbus idiotus, kamēr pati ir principā supertēls, viss ir pārlieku sarežģīts un nekad netiek sperti racionālākie soļi. Autors savu sižetu bīda uz priekšu ar varu, un galu galā stāsts sanāk samocīts. Un mums visiem taču patīk plūstošas līnijas - arī tās, kas ir samudžinātas neatšķetināmos mezglos.
Apmēram grāmatas vidū es sapratu, tieši kādēļ man tā nepatīk. Un nu tas ir principā arī vienīgais, ko es varu pateikt. Ja Simtgadnieks bija lielisks tādēļ, ka tie gudrie, apsviedīgie (labie varoņi, t.i.) apved ap stūri tuvredzīgus muļķīšus, tad Analfabētē gudrajiem un apsviedīgajiem minētie muļķīši dzīvi bojā tādā mērā, ka tas jau vairs nav smieklīgi. Varbūt es esmu pārāk pieaugusi (ha!), varbūt es pārāk saasināti uztveru grāmatu tēlu neveiksmes, taču ļoti daudzi notikumi, kas, šķiet, bija paredzēti kā situāciju komēdija, manī izraisīja tikai riebumu un aizkaitinājumu.
Ja piemīt prasme atsvešināties no stāsta varoņiem un neuztvert pret viņiem vērstās netaisnības personīgi, tad gan jau šī varētu būt lieliska lasāmviela drūmiem, darba nogurdinātiem vakariem. Bet es par to nemācēšu spriest.
"-Jā, jūs runājat ar Pjē di Tuā, lai gan es dotu priekšroku mākslas tirgotājam Tuā. Ko? Vai es sēžu? Ko tad tas nozīmē, velns parāvis?"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru