"It was night again. The Waystone Inn lay in silence, and it was a silence of three parts."
Kvothe (latviskajā versijā - Kvouts, bet es atļaušos palikt pie angliskajiem vārdiem) ir leģendām apvīts personāžs, kas, izlikdamies par parastu viesnīcnieku, slēpjas no naidniekiem, interesentiem, atriebējiem, sievietēm un, vispārīgi ņemot, - no pasaules. Līdz mirklim, kad viņš nakts pastaigā sastopas ar Chronicler un izgulda viņu savā viesnīcā. Tas izrādās negudri darīts, jo nu viņam tiek pieprasīts stāsts. Stāsts par to, kā Kvothe kļuva par varoni un neģēli vienā personā, un to, kāpēc viņa vārds izsauc lāstus vai apbrīnas pilnas nopūtas ikvienam visos četros pasaules stūros.
Visās nelāgajās atsauksmēs, ko esmu par "Vēja vārdu" lasījusi, tiek uzsvērts, kāds supertēls ir Kvothe. Ka viņam viss padodas, visu viņš var iemācīties daudzreiz ātrāk nekā citi, vienmēr viņam kabatā ir asprātīgi vārdi, ar ko iedzelt un/vai aizkustināt, viņš spēlē liru kā dievība un nemaz nerunāsim par to, ka šams ir nejēdzīgi izskatīgs.. Un tā ir taisnība. Kvothe visu apgūst zibens ātrumā, teju nekad nekļūdās un ir pārlieku atjautīgs. Tomēr šis, šķiet, ir pirmais supertēls, kura visvarenība mani nešķebina. Varbūt tāpēc, ka viņš ir neglābjami dumjš - par spīti inteliģencei, apķērībai un asajai mēlei. Ja maģija un zinātne Kvothem nesagādā nekādas grūtības, tad kontaktēšanās ar cilvēkiem gan. Un tas varētu būt iemesls, kāpēc man viņa perfektums netraucēja.
Turklāt - jāstāsta taču ir par tiem, kas ir īpaši kaut kādā ziņā. Par tiem, kas ir šķietami ideāli līdz nejēdzībai. Jo tieši tie stāsti mūs visvairāk interesē.
"It's like everyone tells a story about themselves inside their own head. Always. All the time. That story makes you what you are. We build ourselves out of that story."-Bast
Autors pie šīs grāmatas esot strādājis veselu dekādi. Un šis fakts man liek piekrist kādam, kas Goodreads tai bija ielicis vienu zvaigzni, - ja reiz tajā ir ieguldīts tik daudz darba, Rothfuss varēja vairāk piestrādāt pie valodas. Tas, kas man visvairāk krita acīs, bija salīdzinājumu atkārtošanās - bieži vienas rindkopas ietvaros ar vien dažām rindiņām starp tiem. Ja arī ne vienmēr identiski, tad vismaz līdzīgi (said hotly uzreiz pēc said coldly, piemēram). Un teikumu uzbūve bieži šķita nejēdzīga, liekot stāstījumam it kā paklupt pašam aiz sevis.
Bet par spīti valodas nabadzībai autors rada ārkārtīgi dzīvu un krāsainu mentālo attēlu, un, lai arī acis reizēm aizķērās aiz iepriekšminētajām nepilnībām un lika kaut kam prātā noskurināties, pēc mirkļa tas jau bija aizmirsies, jo autors tomēr zina, ko darīt ar vārdiem. Viņš ne vien ļoti skaidri apraksta vidi un ainavu, bet arī brīnišķīgi prot rotaļāties ar sarkasmu.
Waterside is where people are poor. That makes them beggars, thieves and whores.Hillside is where people are rich. That makes them solicitors, politicians and courtesans.
Noble's sons are one of nature's great destructive forces, like floods or tornadoes. When you're struck with one of these catastrophes, the only thing an average man can do is grit his teeth and try to minimize the damage.
Es pieņemu, ka "Vēja vārds" ir triloģijas visgarlaicīgākā grāmata, jo apraksta Kvothes bērnību, kas - lai arī visai drūma un notikumiem pildīta - šķita mazliet par izstieptu (jā, par spīti tam, ka mūsu varonim vissarežģītāko tematu apgūšana bija vien dienu jautājums). Nepārprotiet, man ārkārtīgi patika! Tikai atzīstos, ka mana interese tā pa īstam ieslēdzās tikai grāmatas otrajā pusē, kad Kvothe beidzot nonāk Universitātē. Varbūt pat vēl mazliet vēlāk.
Taču es ar lielu prieku lasīju tagadnes intermēdijas. Patiesībā man vairāk interesē viss, kas notiek iekš Waystone Inn un apkārt tai, tādēļ es ceru, ka tas tiks sīkāk paskaidrots vai nu trešajā grāmatā, vai nu Rothfuss uzrakstīs vēl ceturto.
"You've both acted understandably, but that does not by any means mean that either of you has behaved well."-Kvothe
"Amazing, isn't it?" Kvothe adressed them bitingly. "Five fingers and flesh with blood beneath. One could almost believe that on the other end of that hand lay a person of some sort."
Pabeidzot lasīt un dodoties uzsmēķēt, es pieķēru sevi pie domas, ka par grāmatu domāju tā, it kā, istabā atgriežoties, paņemšu to rokās, atvēršu un atsākšu lasīt. Lai arī pēdējo lappusi biju jau pāršķīrusi. Un tas man lika vēlēties, kaut uzreiz būtu aizņēmusies arī otru daļu, kas - kā nojaušu - varētu būt vēl interesantāka. Jo pēc šīs es nejutos ar to pilnībā pārņemta, kā tas notiek lielisku stāstu gadījumā. Es savās ikdienišķajās gaitās nejutu Kvothes klātbūtni. Vēl jo vairāk - izsmēķējusi savu cigareti, bez grūtībām pievērsos jaunai grāmatai, un iepriekšējās tēls ar mani kopā bija vien uz pirmajām svešajām lappusēm. Nezinu, kas tieši pietrūka līdz solītajam lieliskumam, bet stāsts, kas spēj mani tik ātri pamest, nav bijis līdz galam aizkustinošs.
"You see, women are like fires, like flames. Some women are like candles, bright and friendly. Some are like single sparks, or embers, like fireflies for chasing on summer nights. Some are like campfires, all light and heat for a night and willing to be left after. Some women are like hearthfires, not much to look at but underneath they are all warm red coal that burns a long, long while."-Deoch
Galu galā - par spīti tam, ka šī grāmata no manis ātri aizslīdēja prom, - vairāk piekrītu tiem, kas sludina, ka jauns meistars ir parādījies pie fantāzijas literatūras apvāršņa. Ja viņš otro daļu uzturēs šādā pašā (vai augstākā, vēlams) līmenī, es šim apgalvojumam pieķeršos ar lielāku spēku. Jo te ir viss, ko vajag lieliskam varoņstāstam, līdz tam tikai jāaizstiepj pirksti.
7/10, tā es teikšu.
"This was appropriate, as it was the greatest silence of the three, wrapping the others inside itself. It was deep and wide as autumn's ending. It was heavy as a great river-smooth stone. It was the patient, cut-flower sound of a man who is waiting to die."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru