es

Mans fotoattēls
Carving out his mother's larynx with a kitchen knife; in another life, he surely would have been a poet. /Kronin, The Twelve

svētdiena, 2013. gada 6. oktobris

Dace skatās Budapeštu

Visiem jautātājiem es visu laiku saku, ka uzrakstīšu blogā par to, kā man gāja, un tad nerakstu. Laikam ilgi es tā darīt nevarēšu, līdz ar to beidzot mēģināšu saņemties un pastāstīt, ko tad es redzēju Budapeštā.




Mūsu ārkārtīgi gudrais "gids" Dubravko bija ne vien izvēlējies visagrāko iespējamo autobusa reisu, bet arī atvilka mūs uz autoostu stundu agrāk - fakin sešos no rīta. Līdz ar to maniem draudziņiem bija iespēja redzēt, kas notiek, ja Daci pamodina piecos no rīta un liek stundu pilnībā lieki nīkt uzgaidāmajā telpā. Istabas biedrene pēc tam teica, ka viņai esot bijis ļoti bail no manis. Bet nu vismaz es izmantoju septiņas stundas autobusā visai lietderīgi - t.i. guļot. Ecolines autobusi no Student Agency (ar pirmo es atbraucu no Rīgas, ar otro mēs braucām uz Budapeštu) ļoti atpaliek servisa ziņā, bet vismaz tie bija ērtāki. Izkāpjot no busa, man likās, ka visi muskuļi manā ķermenī ir savilkušies krampjos.
Hosteli atradām visai veiksmīgi - nogriezāmies nepareizi tikai vienu reizi. Un, kad nonācām pareizajā vietā, mēs patiešām bijām pateicīgi Vilemam, ka viņš mums to bija ieteicis, jo hostelis (Grund Hostel) nudien ir lielisks. Pirmo stāvu aizņem mājīgs, patīkams bārs ar makam draudzīgām cenām, un pati ēka ir.. pat grūti aprakstīt. Izskatās mazliet kā no Bērtona filmām ar saviem mistiskajiem pagriezieniem un šķībo arhitektūru. Istaba pati par sevi varbūt nebija lieliskākā, ko savā dzīvē esmu redzējusi, bet mēs tāpat tur nepavadījām daudz laika. Un par 6 eiro naktī tas tiešām bija pilnībā pieņemami.

Pirmajā dienā gan bijām mazliet pārvērtējuši savus spēkus, un nekāda kāpšana Budas kalnā nesanāca, pastaigājām tikai mazliet pa centru, nonācām pie secinājuma, ka Prāga ir daudz foršāka, un paēdām horvātu tradicionālos ēdienus burvīgā restorāniņā - pilnīgi žēl, ka maksājām ar karti un nevarējām atstāt dzeramnaudu. Izrādās, ka ungāri ēd visai līdzīgi latviešiem - gaļa ir galvenā ēdienkartes sastāvdaļa. Un garšīga gaļa, nevis kaut kas jocīgs kā čehiem (viņi ēd cūkgaļu ar putukrējumu), līdz ar to biju visai apmierināta. Turklāt šajā mazajā, noslēptajā restorāniņā es nogaršoju visburvīgāko šokolādes torti, kādu vien jebkad esmu ēdusi. Atceroties vien, galva sareibst aiz laimes.
Galu galā vakarā pusaizmiguši pasēdējām hosteļa bārā, iedzērām pa aliņam (vienīgais labais ungāru alus, ko nogaršoju, bija Soprani Demon vai kas tamlīdzīgs - stiprs tumšais alus) un devāmies gulēt, jo nākamajā dienā jau pusvienpadsmitos bija ieplānota free walking tour.

Pamodušies un iedzēruši kafiju (Dace atkal īgņojas), devāmies uz centru, lai pievienotos tūrei pa pilsētu. Free walking tours labākā īpašība ir tas, ka gidi vienmēr ir ļoti atraktīvi un jauki, un cena nav fiksēta - tūres beigās tu tikai samaksā tik, cik uzskati par nepieciešamu. Un mēs iepriekšējā vakarā speciāli bijām izņēmuši skaidru naudu, lai būtu kaut kas, ko iedot gidam.
Nu lūk, un šī bija jaukākā daļa visā mūsu īsā ceļojuma laikā. Gids nudien spēja notvert visas grupas uzmanību, pastāstīja daudz par Budapeštas vēsturi un parādīja svarīgākās vietas, ko jāredz. Vienīgi mēs neuzkāpām augstākajā kalnā pie brīvības statujas (kas pa gabalu izskatās pēc alus attaisāmā), ko varbūt būtu vajadzējis izdarīt, taču redzējām pili, parlamentu pa gabalu (un tiešām ļoti skaista ēka, vienīgi pārlieku dārga priekš valsts, kas atkopjas no komunistiskā režīma) un sardzes maiņu pie prezidenta rezidences. Uzzinājuši, ka pēc divām stundām būs vēl viena tūre (pa ebreju kvartālu), nolēmām doties paēst un tad atkal pievienoties grupai.
Un tad sākās problēmas. Izrādās, ka Budapeštā norēķināšanās ar karti ir kaut kāds baigais luksuss, jo ļoti retās vietās pieņem kartes. Novazājušies pusotru stundu, meklējot vietu, kur paēst, beigās apsēdāmies Buger King'ā un bijām īgni. Patiešām - kredītkartes nepieņem pat restorānos, kas izskatās jēdzīgi. Un restorānus atrast arī ir grūti - pēc Prāgas, kur ik pēc trim metriem ir pieci restorāni un kafejnīcas, šāda izmisīga meklēšana šķita ārkārtīgi neparasta.
No ebreju kvartāla tūres es diemžēl nedzirdēju neko daudz divu iemeslu dēļ: 1) bija šausmīgi auksti un es biju atstājusi silto jaku hostelī, 2) es satiku latvieti (!) un lielākoties runājos ar viņu. Bija patīkami beidzot parunāt latviski ar kādu dzīvē, nevis caur skype - savās kojās es joprojām neesmu sastapusi nevienu latvieti, lai arī esmu dzirdējusi nostāstus par vēl vismaz trim. Galu galā tas beidzās ar to, ka visi kopā ar latvieti un viņa vācu draugu devāmies vispirms paēst un tad iedzert alu.
Kas atkal nozīmēja karšu problēmas. Atradām gan diezgan jauku vietu, kur pasēdēt, taču Mareks (vācietis) ļoti gribēja doties dejot uz kaut kādas fakultātes ballīti. Diemžēl tas nozīmēja vazāšanos apkārt pa pilsētu, meklējot bankomātu vai vismaz naudas maiņas punktu, kas naktī vēl būtu atvērts. Beigu beigās visi bijām mazliet dusmīgi, naudu no bankomāta dabūja tikai Andris un, kad mēs beidzot nokļuvām ballītes vietā, tā jau sāka palēnām beigties un viss vieglais reibums bija pagaisis. Jā, mēs tur palikām kādu laiku, taču diezcik jautri tas nebija, un mēs visi jutāmies briesmīgi par to, ka mums nav skaidras naudas & mums jādzīvo uz Andra rēķina. Beigās gan nolēmām, ka viņš šoziem atbrauks uz Prāgu un tad mēs izmaksāsim viņam.

Domāju, ka man šis pasākums ne pārāk patika nevis tāpēc, ka Budapešta būtu slikta pilsēta, bet gan tāpēc, ka daudz laika nācās pavadīt bezmērķīgā klaiņošanā, meklējot risinājumu karšu/skaidras naudas problēmai. Nākamajā rītā pamostoties, es tiešām gaidīju iespēju sēdēt autobusā un doties prom. Un pārrašanās kojās nudien bija kā pārrašanās mājās. Savādi, ka es tik īsā laika posmā esmu paspējusi koju istabiņu jau uztvert kā mājas. Par spīti visam.

Varbūt šis nav labākais ceļojuma pārstāsts, kāds vien iespējams, bet es centos. Sīkumus jautāt jūs droši drīkstat.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru