"Aukstā āda", Albērs Sančess Piņols

"Mēs nekad neesam bezgalīgi tālu no tiem, kurus ienīstam. Tātad šī paša iemesla dēļ varam uzskatīt, ka nekad nebūsim patiesi tuvu tiem, kurus mīlam."

Sala izskatās pēc zeķes, kam papēdī ir meteorologa māja un valnītī - klintis un vientuļa bāka. Šajā dieva pamestajā nostūrī mūsu vārdā nenosauktajam varonim būs jāpavada vesels gads, pētot laikapstākļus, veģetāciju un kukaiņus. Vienīgā kompānija, ko Antarktīdas ūdeņos esošā sala viņam piedāvās, būs nelīdzsvarots bākas uzraugs un tie, kas ierodas naktī.

"Es biju pasaules galā, mani ieskāva neesamība, es biju tālu no visa. Un, kad izpīpēju cigareti, es biju aizgājis bezgalīgi tālu arī pats no sevis."

"Kopš bija sākusies šī drāma, es pirmo reizi pasmaidīju, jo, kraujot grāmatas grēdās, apslacinot tās ar petroleju un rokor renīti deglim, kas savienotu atsevišķos sārtus, es atklāju, ka viena dzīve, viena vienīga dzīve, pareizāk sakot, manējā, ir daudz vairāk vērta nekā visas cilvēces ģēniju, filosofu un literātu radītais." 

Nezinu, vai fakts, ka šo grāmatu es lasīju otro reizi, nāca man par labu vai ļaunu. Katrā ziņā tas palīdzēja radīt neomulību jau pirmajās lappusēs - jo es zināju, uz kurieni varonis dodas. Un, kad viņš izkāpa krastā, es zināju, kas ir nobradājis dobes ap meteorologa māju. Zināju, cik muļķīgs ir Viņa miers, cik nenovērtējis Viņš ir savu salasbiedru un cik ļoti šī vientulība nav glābiņš. Varbūt pirmajā lasīšanas reizē pirmās nakts šausmas bija izbaudāmākas, taču šoreiz es vairāk pievērsu uzmanību varoņa domām un reakcijām. Un tajā mirklī izrādījās, ka šī ir viena no tām grāmatām, ko nedrīkst pēc izlasīšanas nolikt plauktā un aizmirst. Zinot sižetu, tu pēkšņi saproti, kā varoņa prāts strādā. Un vēl jo vairāk - kā viņa piespiedu mītnesbiedra prāts strādā.

"Ainava, ko cilvēks redz, pievērsis acis ārpasaulei, parasti atspoguļo to, ko viņš slēpj iekšienē, iekšpus acīm."

Pirmajā personā rakstītas grāmatas ir spoileri pašas par sevi - lielākajā daļā gadījumu tas nozīmē, ka stāstītājs izdzīvos līdz teksta beigām. Un, ja viņš visu laiku nonāk dzīvībai bīstamās situācijās, kuras pats nekontrolē, tas liedz par viņu baidīties. Turklāt tas novērš uzmanību no otrā plāna tēliem un to izvēļu analizēšanas. Šajā gadījumā bākas uzrauga tēls ir ārkārtīgi interesants - gan tādēļ, ka pēkšņi var pieķert sevi piekrītot viņa iebildumiem pret galveno varoni, gan tādēļ, ka viņš šķiet aizdomīgi pazīstams. Ar laiku viennozīmība (stāstītājs = labais, viņa naidnieki = sliktie) vienkārši izšķīst, liekot lasītājam šaubīties, kurš gan īsti šajā stāstā ir psihiski nelīdzsvarotais. Vienā pusē ir dzelžaina loģika, vienkāršība un naids ar sakostiem zobiem, otrā - humānisms, patiesa vai izgudrota sapratne. Mūžīgā cīņa starp mežonīgo un civilizēto, padošanos atsvešinātībai vai cīņu pret to.

"Mūsu dzīve bākā nav ticama; mūsu dzīve bākā ir visabsurdākā epopeja. Tai trūkst jēgas."

Autors ir padarījis šo grāmatu ļoti viegli analizējamu, bet atturējies pilnībā izskaidrot. Ir ārkārtīgi viegli izsekot stāstnieka uzskatu maiņai, kaut vai pievēršot uzmanību vārdiem, ar kādiem viņš apraksta radījumus grāmatas sākumā un vēlāk. Vēl jo vairāk - ar kādām acīm viņš skatās uz talismanu, cik ātri mainās vārda "atšķirīgs" nozīme. Un tieši tādēļ bākas uzrauga nemainīgā attieksme šķiet tik savādi nepieņemama. Vai tieši otrādi - vienīgā saprotamā.

Savu šausmu stāsta nosaukumu "Āda" zaudē visai ātri, jo radījumu uzbrukumi kļūst par ikdienu. Daudz šausmīgāk ir vērot, ko tas nodara abiem bākas iemītniekiem.

"Mēs gaidām jaunu dienu un gaidām, un gaidām, un nezinām, kas nāks pirmais - gaisma vai nāve. Nekad nebūtu varējis iedomāties, ka elle var būt tik vienkārša kā pulkstenis bez rādītājiem."

"Nekas nebija mainījies, tieši tas bija visbriesmīgākais. Mēs izturējāmies kā ainavisti, kas glezno vētru, stāvēdami ar muguru pret apvārsni."

Lai šis neizklausītos vien pēc slikti slēptas varoņu analīzes, es gribu teikt, ka ir vērts šo grāmatu lasīt. Nudien. Tas ir brīnišķīgs piemērs šausmu literatūrai, par spīti paredzamajām beigām. Varbūt tādēļ, ka spāņu (šajā gadījumā - katalāņu) izcelsmes fantāzija ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no tā, pie kā mēs esam pieraduši, iedziļinoties pārdabiskajā vairāk nekā tikai svešajā.

Es nevērtēšu, jo ielikt zvaigznītes kaut kam, kas ieķeras tavā prātā un lien tam cauri kā aukstasiņu būtne no okeāna dzīlēm, ir nepiedienīgi.

"Uzdevu sev vienu no jautājumiem, uz kuriem atbildes zinām, pirms esam tos izrunājuši: kur gan tagad ir mans trīsstūris, kur?

Saule rietēja."