my spoon.. is too big

Katram ir tādi brīži, kad šķiet, ka dzīve ir tieši tāda, par kādu tu esi sapņojis, kad pat vissīkākās lietas jau tā labo noskaņojumu paceļ vēl augstāk. Kad apkārt ir visforšākie cilvēki un tu pats jūties foršs. Kad visa diena ir kā ballīte.
Nu lūk, un tādas bija manas pēdējās trīs dienas. Es noķēru to sajūtu, pēc kādas tik ļoti ilgojos, iepriekšējo ierakstu rakstot. Un tā vēl joprojām turas manos pirkstu galos, plivinās elpā un atsauc acu priekšā mazus, saulainus atmiņu fragmentus pilnīgi neloģiskā, nehronoloģiskā visādi citādi ne-oģiskā secībā.

tagad esmu gliemezītis mazs

Zinu, ka jau visu ziemas otro pusi cilvēki (un es arī) ir čīkstējuši par to, ka viņiem gribas vasaru, bet šodien ir kaut kā īpaši. Varbūt tāpēc, ka es pirmo reizi no skolas nācu bez mēteļa, varbūt tāpēc, ka sportā bija jāiet ārā, bet varbūt vienkārši es pārāk daudz domāju par visādām jaukām vasar'slietām. Piemēram, random stopēšanu kaut kur, sēdēšanu uz visādām apmalēm, vērojot cilvēkus, vārtīšanos pa pļavu un kaut vai tādiem niekiem kā tas, ka nav vajadzīgs vilkt jaku, lai ietu ārā.

Vēl nežēlīgāk ir, mājās pārnākot, ieraudzīt Marta tvītu, kurā pieminēts gliemezītis mazs. Nav jau tā, ka uzreiz atmiņā festivāli, vazāšanās pa teritoriju un tās dziesmas aurošana un mācīšana nepazīstamiem cilvēkiem. Lai sevi paspīdzinātu vēl vairāk, uzliku PVAv dziesmu "Blondie goti" (http://www.draugiem.lv/pvav/). Zvērā noskaņa pārņēma no galvas līdz ķepiņām. Vēl vakar izdomāju, ka laikam šogad uz turieni nedošos, tagad mani turp vilktin velk.
Bet varbūt mani velk vienkārši vasara, anarhija un tā ārpusrealitātes sajūta, kas valda festos.

Man šodien gribas. Festivālus gribas. Pie Inokentija ārdīties gribas, pie ugunskura sildīties arī un kaut vai pamosties karstā teltī, kas ož pēc ananāsiem, jo kāds lohs izdomāja, ka būtu forši uzmočīt svešai teltij virsū ar kaut kādu braucamparikti un apgāzt iekšā esošo ananāsu mūmiju bundžu. Gribas arī skatīties, kā iekš Geto tiek zamuķīta katapulta, ar kuru aizšauj kedas prom, vai kā pie Lopiņiem nakts vidū no nekurienes uzrodas brokastu pārslas. Gribas pat dzirdēt, ka pirmais teksts, ko tev pasaka, kad tu no rīta izlien no telts, ir daudzbalsīgs "parādi pupus!" (kas gan ir pieņemami tikai Geto patstāvīgo iedzīvotāju izpildījumā). Un, galu galā, gribas just to lielisko sajūtu, kad svētdienas naktī sēdi pie ugunskura ar pēdējiem palikušajiem, runā herņu un smēķē vienu cigareti uz septiņiem.

Un tā ir tikai viena maza daļiņa no viena vienīga festivāla. Sasodīts, es gribu vēl tādas atmiņas, gribu gribu gribu. Vasaru vajag.

kūleņi

Sāku nojaust, ka šī vieta beigu beigās pārvērtīsies par dvēseles izgāztuvi, kur es izpaudīšu savas grafomāniskās tieksmes un muldēšu par to, kā man gājis kaut kādās parastās dienās. Bet galu galā šis ir muldamblogs.

Interesanti zināt, vai es esmu vienīgā, kam šodiena šķita kaut kāda ļoti savāda. Sākot ar laiku, kas aiz loga izskatījās nemīlīgs un riebīgs, bet, izejot ārā, pārvērtās superpavasarīgs. Jau vakar ievēroju, ka gaiss smaržo pēc iemīlēšanās - laikam jau tāpēc pavasarim ir mīlas gadalaika tituls. Šodien tas savu smaržu zaudējis nebija, tikai pazaudējis saulīti kaut kur. (Starp citu, saulainā laikā Rīga ir pilna ar dzeltenām mašīnām. Šodien es tādas redzēju tikai dažas.)
Bet ne tikai laiks bija tas, kas padarīja dienu tik neparastu. Oficiālās 4sq dienas sakarā pastaigāju līdzi Ofēlijai, kas čekojās visur, kur vien varēja, un sajutos.. nereāla. Jā, tas laikam būtu tas īstais vārds. Šodien es nebiju es, es biju kāds no izdomātajiem tēliem, kas dzīvo manā galvā un uz papīra.
Nerealitātes sajūta reizēm ir sasodīti forša lieta. Tās ietekmē es priecājos par mazmazītiņām elektriskajām gičām skatlogā vienam no Upīša pasāžas mūzikas veikaliem, lēkāju pa soliņiem Vērmaņdārza estrādē, apmetu turpat arī kūleni, redzēju Rīgu no Galleria Riga jumta vēl skaistāku kā parasti, šūpojos Esplanādes bērnu laukumiņā un sasodīti gribēju izdarīt kaut ko pavisam muļķīgu, tikai nevarēju saprast - ko.
Mana apņemšanās nākamajai skaistajai dienai, kad būšu centrā un vienkārši staigāšos - apmest kūleni visrandomākajās vietās. Just because I can.

Diemžēl patīkami smeldzīgā sajūta sirdī, kas jau tā bija visai nenoturīga un trīsuļoja, ik pa brīdim nozūdot un atstājot vietu vienkārši vienaldzībai, tagad ir izgaisusi pavisam, jo prātu nācās pievērst praktiskām lietām. Un praktiskais ar iedvesmu nesadzīvo.
Man riebjas pētīt darba sludinājumus un zināt, ka es lielu daļu no tā piedāvājuma vienkārši nespētu darīt sava rakstura dēļ.
Bet par to es negribu sūdzēties šeit.

Meklēšu pavasara paliekas sevī un pieķeršos pie tām, laiski un miegaini kā kaķis zvilnot krēslā.
Vai arī vienkārši noskatīšos kādu filmu.

pašreklāma, mļe

Es te pāris dienas atpakaļ mācību nolūkos zamuķīju savu pirmo TOPu mūžā. Tā kā ir piektdiena, es izdomāju, ka jāsāk ar viņu piespamot visa pasaule. Arī šī pasaules daļa.

Kur Vecrīgā iedzert alu? Jautājums atbildēts!
http://revolutionmedia.lv/?p=678

(un es esmu forša, jo rakstu divus ierakstus ar pāris minūšu intervālu, yo)

krutais pirmais ieraksts

Es šodien stāvēju virtuvē un mazgāju traukus (jo es esmu taču sieviete), kad pēkšņi pilnīgi randomly man ienāca prātā, ka vajag blogu. Tādu normālu, nevis kā mans iepriekšējais veidojums iekš wordpress, kurā metu tikai iedvesmas brīžos uztapinātus mazus rakstiņus. Tādu, kurā varētu pamuldēt par pa pusei personiskām, pa pusei globālām tēmām ar beztēmas piegaršu. Varbūt ne gluži par trauku mazgāšanu, bet tā vispārīgi par "visu un neko" (man šķiet, ka to saka visi, kas veido blogus). Nu lūk, un te nu es esmu un mēģinu iestāstīt sev, ka man tiešām izdosies regulāri te kaut ko apdeitot. Nekad agrāk tas nav izdevies, jo esmu bezgala slinka - brīnos, ka es vispār esmu kaut ko izveidojusi, parasti man apnīk jau pie lietotājvārda domāšanas. Šoreiz laikam jātur īkšķi, lai izdodas. Jo bloga rakstīšana esot veselīga. (Lai gan, turot īkšķus, laikam nekāda pārāk aktīvā blogošana nevar sanākt. Tātad atliek vien prātā cerēt, ka viss būs okei.)

Pirmajā ierakstā laikam nav vēlams pārāk ļoti izplūst garos tekstos. Nezinu, kā ir pieņemts. Lai nepārkāptu, ērmn, "blogeru pieklājības kodeksus", muldēšos citā ierakstā, ne šajā.

Nezinu, vai ir jēga sacīt "atā" pirmajā ierakstā pilnīgi jaunā blogā, kuru neviens nelasa tāpat. Atvadīšos no saviem iedomu draugiem.
Atā.