Dace skatās Budapeštu

Visiem jautātājiem es visu laiku saku, ka uzrakstīšu blogā par to, kā man gāja, un tad nerakstu. Laikam ilgi es tā darīt nevarēšu, līdz ar to beidzot mēģināšu saņemties un pastāstīt, ko tad es redzēju Budapeštā.

Dace skatās Prāgu

Beidzot es esmu saņēmusies izveidot pirmo ierakstu blogā par to, kā man šajā Erasmus lietā iet. Parasti iedvesma man parādās tad, kad esmu iedzērusi, bet tādos gadījumos es nemēdzu atgriezties tik agri istabiņā, bet šoreiz es esmu tieši pareizajā kondīcijā (t.i. izdzērusi trīs alus un pārāk ātri atnākusi atpakaļ), lai pastāstītu, ko esmu redzējusi un ko - izdzērusi. Šeit būs gan informācija mammai par to, kur es dzīvoju un cik daudz ēdu, gan informācija Vilcēnam par to, kādus alus esmu nomēģinājusi, gan informācija pārējiem par to, ko esmu apskatījusi.

3

Es viņai iesitu un aizgrūdu no sevis tālu prom. Gribēju uz viņu kliegt, nesakarīgos teikumos līdz ar siekalām izspļaut visu savu naidu un riebumu, gribēju viņu saraut gabalos un iznīcināt tā, kā viņa iznīcina manu sirdi. Vēlējos, lai viņa izgaist un nekad vairs neatgriežas manā tuvumā, bet tā joprojām tur stāvēja, mēma un aizvainota.
Vai tu tiešām nesaproti, ka esi sāpinājusi mani? Tu nezini, cik ļoti mani lauz?

Es viņu ienīdu no visas savas gabalos sarautās sirds, kurā viņa ar katru vārdu bija pilinājusi arvien vairāk indes. Sakostiem zobiem es cirtu nagus savās plaukstās, lai niknumā nemestos tai virsū un nenodarītu ko nelabojamu.
Un visļaunākā bija apziņa, ka es pie viņas atgriezīšos. Ka es viņu atkal pievilkšu sev klāt, ar maigiem pirkstiem pieskaršos, iegrimšu viņā un ļaušu sevi saindēt līdz galam.

Jo tā notiek ar viņām visām. Tām labākajām.
Ar grāmatām.

2

Mēs zinājām, ka viņa mirs. Nāves elpa mūsu mājas gaiteņos bija jūtama jau mēnešiem, un pirms trim nedēļām ārsts šo neredzamo nojausmu apstiprināja. Viņa izdziest strauji, un mēs zinājām teju vai konkrētu dienu, kurā viņas liesma izkūpēs pavisam. Domāju, ka arī viņa pati to zināja un viņas skumji skaistais smaids, ar ko viņa atbildēja uz mūsu izveseļošanās pareģojumiem, bija atvadas.
Un varbūt tieši tāpēc, ka mēs to zinājām, nāves brīdis mūs tā satrieca, izrāva sirdi no krūtīm un iebradāja to dubļos.

1

Viņa nostājās mūsu izsmalcinātās viesistabas vidū, pievērsa man savu dziļo skatienu, kas mani vienmēr bija valdzinājis, un teica: "Apskauj mani."
Tikai tajā mirklī es sapratu, cik patiesībā viņa bija skumja.

everything is illuminated

Man tagad ir jādomā par cilvēkiem. Par tiem, kas tur rokās ieročus, un par tiem, kas ar mugurām nostatīti pret šķūnīša sienu. Par tiem, kam mugurā formastērps, un par tiem, kuru acis jau skata viņsauli. Es nespēju (un nekad nespēšu) saprast, kā cilvēks, kas nācis no mātes miesām, rotaļājies, ēdis mannā putru, nošmulējies ar mellenēm, metis kūleņus un kādreiz mīlējis, spēj aukstasinīgi nošaut kādu tādu pašu. Kā viņš pāri šautenes stobram spēj nolūkoties sev līdzīgā sejā un neredzēt tur cilvēku. Kā var likt kādam apgānīt svētas lietas un ņirgāties par to kā par kraupainu suni. Nu kā?! Es jūtu sevī uzbangojam dusmas, kuras gribētos izkliegt, izsist, iz-iz-iz no sevis ārā līdz saņemtu atbildi. Jo nogalināt ir viegli? Jo ar laiku tu aizmirsti, ka tie otri arī ir cilvēki? Bet kas tev lika nospiest gaili jau pirmajā reizē?
Es sēžu un meklēju vārdus, lai mans bezspēcīgais niknums izklausītos vismaz sakarīgs, bet es nevaru, jo cilvēku nežēlība un vieglums, ar kādu tie mīl nogalināt, manī izraisa nelabumu. Riebjas, riebjas, riebjas! Miljoni mirst tikai tādēļ, ka kāds, kura vienīgais ierocis ir spodri nopulēts, nekad cīņā nelietots revolveris, grib iegūt kaut kādu patiesībā netveramu un nereālu pasaules daļu, kas viņam nepieciešama, lai iegūtu varu. Varu pār ko? Pār tādiem pašiem ambīciju un pasaules valdnieka sindroma pārņemtiem radījumiem, kas paši nekad nav stāvējuši pretī šautenes stobram. Bet mirst cilvēki. Tie, kas auguši basām kājām. Tie, kas paklusām sargājuši ievainotu kovārnēnu no sētas runčiem un kas kaķēnu cienājuši ar pienu. Abās frontēs viņi ir vienādi ar kaut kādu kropli uzģenerētu atšķirības priekšstatu, kas iznīcina cilvēcību tajos "otrajos", padarot tos vairs pat ne par zvēriem, bet ko ļaunāku, ne no sievietes nākušu, pirmos solīšus nespērušu, smilšu kūkas necepušu.
Gribas kliegt. Gribas mest visu pa gaisu, noslaucīt galdu tīru un raudāt. Bet pagājības noziegumus neizlabot, ķermeņi masu kapos jau ir satrūdējuši. Tik daudz bezjēdzīgu nāvju.
Nē, uzrakstīt to nav iespējams, prātā lido tik daudz domu, tik skaļi rīb šāvieni, kliedz bērni, krītot tēvu ķermeņiem, auro vīri, metoties pretim "naidnieka" ugunīm, sprāgst bumbas, augumi kā lupatu lelles raustās, tukšos ciemos svilpo vējš un zum mušu spieti ap nevīžīgi aizraktām bedrēm.
Mūsu meži ir slacīti asinīm.

Nevienam nevajadzētu man ļaut lasīt Dvēseļu puteni, skatīties Everything is Illuminated un visu tādu, bet es to daru vienalga, lai arī zinu, cik ļoti tas sāp. Cik ļoti es gribētu satvert aiz pleciem ikvienu šāvēju, sapurināt un likt viņam saprast, ka tie ir Cilvēki, kas stāv viņa stobra galā. Cilvēki. Ar asinīm, miesu, acīm un atmiņām par mammas pankūkām. Iekliegt viņā saprātu.
Tik bezspēcīgas dusmas.

Un tomēr es gribu, lai tu noskaties Everything is Illuminated. Kaut vai tikai tāpēc, ka tā ir ģeniāla filma. Kaut vai tāpēc, ka tiešām filmēts Ukrainā un tiešām visi, izņemot Eliju Vudu, runā īstā krievu valodā. Kaut vai tāpēc, ka teju galvenajā lomā ir Gogol Bordello solists.
Kaut vai tāpēc, ka ir prieks to skatīties.

Jo tā jau tikai es te sapēros.