es

Mans fotoattēls
Carving out his mother's larynx with a kitchen knife; in another life, he surely would have been a poet. /Kronin, The Twelve

piektdiena, 2013. gada 29. marts

3

Es viņai iesitu un aizgrūdu no sevis tālu prom. Gribēju uz viņu kliegt, nesakarīgos teikumos līdz ar siekalām izspļaut visu savu naidu un riebumu, gribēju viņu saraut gabalos un iznīcināt tā, kā viņa iznīcina manu sirdi. Vēlējos, lai viņa izgaist un nekad vairs neatgriežas manā tuvumā, bet tā joprojām tur stāvēja, mēma un aizvainota.
Vai tu tiešām nesaproti, ka esi sāpinājusi mani? Tu nezini, cik ļoti mani lauz?

Es viņu ienīdu no visas savas gabalos sarautās sirds, kurā viņa ar katru vārdu bija pilinājusi arvien vairāk indes. Sakostiem zobiem es cirtu nagus savās plaukstās, lai niknumā nemestos tai virsū un nenodarītu ko nelabojamu.
Un visļaunākā bija apziņa, ka es pie viņas atgriezīšos. Ka es viņu atkal pievilkšu sev klāt, ar maigiem pirkstiem pieskaršos, iegrimšu viņā un ļaušu sevi saindēt līdz galam.

Jo tā notiek ar viņām visām. Tām labākajām.
Ar grāmatām.

2 komentāri:

  1. man patīk.

    P.S. - Ciprians gaida Noeli.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Joprojām? Nabadziņš.
      Noelle ir pārāk ārpus laika un telpas.

      Dzēst