everything is illuminated

Man tagad ir jādomā par cilvēkiem. Par tiem, kas tur rokās ieročus, un par tiem, kas ar mugurām nostatīti pret šķūnīša sienu. Par tiem, kam mugurā formastērps, un par tiem, kuru acis jau skata viņsauli. Es nespēju (un nekad nespēšu) saprast, kā cilvēks, kas nācis no mātes miesām, rotaļājies, ēdis mannā putru, nošmulējies ar mellenēm, metis kūleņus un kādreiz mīlējis, spēj aukstasinīgi nošaut kādu tādu pašu. Kā viņš pāri šautenes stobram spēj nolūkoties sev līdzīgā sejā un neredzēt tur cilvēku. Kā var likt kādam apgānīt svētas lietas un ņirgāties par to kā par kraupainu suni. Nu kā?! Es jūtu sevī uzbangojam dusmas, kuras gribētos izkliegt, izsist, iz-iz-iz no sevis ārā līdz saņemtu atbildi. Jo nogalināt ir viegli? Jo ar laiku tu aizmirsti, ka tie otri arī ir cilvēki? Bet kas tev lika nospiest gaili jau pirmajā reizē?
Es sēžu un meklēju vārdus, lai mans bezspēcīgais niknums izklausītos vismaz sakarīgs, bet es nevaru, jo cilvēku nežēlība un vieglums, ar kādu tie mīl nogalināt, manī izraisa nelabumu. Riebjas, riebjas, riebjas! Miljoni mirst tikai tādēļ, ka kāds, kura vienīgais ierocis ir spodri nopulēts, nekad cīņā nelietots revolveris, grib iegūt kaut kādu patiesībā netveramu un nereālu pasaules daļu, kas viņam nepieciešama, lai iegūtu varu. Varu pār ko? Pār tādiem pašiem ambīciju un pasaules valdnieka sindroma pārņemtiem radījumiem, kas paši nekad nav stāvējuši pretī šautenes stobram. Bet mirst cilvēki. Tie, kas auguši basām kājām. Tie, kas paklusām sargājuši ievainotu kovārnēnu no sētas runčiem un kas kaķēnu cienājuši ar pienu. Abās frontēs viņi ir vienādi ar kaut kādu kropli uzģenerētu atšķirības priekšstatu, kas iznīcina cilvēcību tajos "otrajos", padarot tos vairs pat ne par zvēriem, bet ko ļaunāku, ne no sievietes nākušu, pirmos solīšus nespērušu, smilšu kūkas necepušu.
Gribas kliegt. Gribas mest visu pa gaisu, noslaucīt galdu tīru un raudāt. Bet pagājības noziegumus neizlabot, ķermeņi masu kapos jau ir satrūdējuši. Tik daudz bezjēdzīgu nāvju.
Nē, uzrakstīt to nav iespējams, prātā lido tik daudz domu, tik skaļi rīb šāvieni, kliedz bērni, krītot tēvu ķermeņiem, auro vīri, metoties pretim "naidnieka" ugunīm, sprāgst bumbas, augumi kā lupatu lelles raustās, tukšos ciemos svilpo vējš un zum mušu spieti ap nevīžīgi aizraktām bedrēm.
Mūsu meži ir slacīti asinīm.

Nevienam nevajadzētu man ļaut lasīt Dvēseļu puteni, skatīties Everything is Illuminated un visu tādu, bet es to daru vienalga, lai arī zinu, cik ļoti tas sāp. Cik ļoti es gribētu satvert aiz pleciem ikvienu šāvēju, sapurināt un likt viņam saprast, ka tie ir Cilvēki, kas stāv viņa stobra galā. Cilvēki. Ar asinīm, miesu, acīm un atmiņām par mammas pankūkām. Iekliegt viņā saprātu.
Tik bezspēcīgas dusmas.

Un tomēr es gribu, lai tu noskaties Everything is Illuminated. Kaut vai tikai tāpēc, ka tā ir ģeniāla filma. Kaut vai tāpēc, ka tiešām filmēts Ukrainā un tiešām visi, izņemot Eliju Vudu, runā īstā krievu valodā. Kaut vai tāpēc, ka teju galvenajā lomā ir Gogol Bordello solists.
Kaut vai tāpēc, ka ir prieks to skatīties.

Jo tā jau tikai es te sapēros.

pārspriedums par dokumentālo kino, fedja

Tā nu es atnāku mājās un sēžu - es, students, neko nesaprotošs no augstākām mākslām, kino lietu wannabe. Sēžu un domāju - vai tas, ko es tikko redzēju, tiešām bija augstākā māksla?

 Ar šīvakara pirmizrādi Kristīnes Želves dokumentālajai filmai "Fedja" iekš Splendid Palace sākas Teuvo Tulio filmu nedēļa "Fedja. Teodors. Tulio". Teuvo Tulio ir somu kinorežisors, kas dzimis un līdz 10 gadu vecumam audzis Latgalē. Somijā kļuvis diezgan atpazīstams, daži viņu dēvē pat par ikonu un vienu no somu kino pamatlicējiem. Interesanta personība, vismaz tā šķiet.

kur mazi putna bērni

despite all my rage i'm still just a rat in a cage
someone will say, what is lost can never be saved

Vienā vienīgā miglā pasaule tīta. No veļu valstības pelēkiem pirkstiem gar tavu kaklu snaikstās sentēvu gari, raujot elpu no plaušām un sapinot mezglā. Pelēkas mēles laiza tavu vaigu, pelēki zobi cērtas kaklā.
Tu aizver acis.
Viss tik ļoti, ļoti pelēks. Veļi karina tavas elpas mezglus Ziemassvētku eglēs un dedzina ar pelēku liesmu, un nedzirdami smejas tik skaļi. Tie ielien tevī caur muti un apsēžas uz sirds, sakrāmē tur grēdu pelēku akmeņu un dzied. Tikpat nedzirdami skaļi kā kliedz tava dvēsele, pelēkos valgos sapīta.
Tu turi acis ciet. Tikai tavu tumsu Viņi tev nevar atņemt.

ar rāmu viltu pulkstenis dzen laiku
zied akvārijs pilns nosprāgušu haiku

Un tavu acu priekšā tumsa ir tik pelēka, tik bieza un silta. Tu izplet rokas un krīti tajā kā pēlī. Sagriežas itin viss tev apkārt, tu kļūsti par neko un nekas kļūst par visu. Ar tumsas ķīseli tev pilns ir deguns un ausis, tu peldi turp, kur jūti - sarkans. Pulsē un dejo tavu acu priekšā sarkana ņirba, tā plūst un veidojas, un pārvēršas lavā. Tajā kā mazi putnu bērni saķepuši fēniksi. Salipušām spalvām tie ceļ spārnus un ķērc aizsmakušās balsīs, kurās ieķērušies pelnpelēki pirksti. Un līst pelnu lietus.
Uzliesmojums, putns saplūst ar versmi, kas kā nezvēra elpa ietin savā sarkanajā deķī it visu pasauli tev apkārt. Tu raujies prom, kulies cik spēka, bet taviem spārniem vairs nav spalvu.

i'm not the sharpest tool in the shed, so what's the use?


Vienā vienīgā sarkanā smogā pasaule tīta. Tava elpa sadegusi, un tu pats līdzi tai. Maziem putna bērniem šajā pasaulē jāsagruzd.

hard-boiled wonderland

Ar postroku ir tāpat kā ar seksu. No sākuma ir viens vienīgs mīļums un jauki. Pēc tam pazūd visa pasaule un eksistē tikai sajūtas. Bet pēc stundas jau tā kā iestājas apnikums.
Un ja pēc tam tevi nesamīļo, mazais laimes kamoliņš nogrimst un tu jūties iztukšots.

kristiānijas suņi

Es šonakt jūtos sevi pazaudējusi. Kaut kā man ļoti trūkst, un es nespēju saprast - kā tieši. Krūtīs gruzd aizmirsts ugunskurs, bet tā kūrēji ir devušies tālākā ceļā, atstājuši mani iepakaļ. Jau kādu laiku šī gruzdēšana nebeidzas, neparasti ilgi ogles turas dzīvas, uzturot tikpat dzīvu arī nemieru. Sīku, klusu sajūtu, kas sēž pie šī ugunskura paliekām un sildās. Un urda. Ar mazu zariņu, izvilktu to pelniem, baksta man sirdī un plaušās, un ar tā nomelnējošo galu zīmē muļķīgus zvēriņus uz manas diafragmas.
No kurienes šis nelūgtais iemītnieks manās krūtīs ieradās, es nemāku teikt, tāpat es nezinu, kas ir tie, kas atstāja savas ogles nenodzēstas. Bet esmu droša par vienu - gribas man šo urdītāju prom, lai neturpina uzjundīt bailes un apjukumu bez iemesla. Gribu - nē, vajag! - savu mieru atpakaļ, stabilitāti un piepildītību, nevis izdedzinātu tukšumu. Izsvēpēt pelnus, izdzenāt maldugunis, aprakt zaļgani mirgojošos praulus, lai uz tiem var augt violetu ceriņu krūmi ar simtiem piecstaru laimīšu, ar tūkstošiem kameņu. Lai iestājas miers, zaļš un sulīgs kā pavasara zāle.
Man pietrūkst, ar ko parunāties, man trūkst jauna skatījuma uz lietām. Bet neko jaunu es ikdienā negūstu un tā pa īstam izrunājos tikai ar vienu cilvēku, līdz ar to sastopos tikai ar vienu viedokli. Mīlu es viņu - gan cilvēku, gan viņa viedokli -, bet reizēm ar to vien nepietiek.

*dziesmai nav nekāda sakara ar ierakstu, Fair to Midland vienkārši ir skaisti.

cilvēks pelēkais

Man reizēm šķiet, ka ziemas ir par daudz. Katru dienu braukājot no skolas un uz to ar diviem trolejbusiem, sanāk sastapties ar ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem. Katram no viņiem ir savas rūpes un raizes, savi prieki un bēdas, savas mazās fantāzijas, kas atraisās tikai tad, kad aiz transportlīdzekļa loga slīd pierastais pilsētas skats. Bet seja viņiem visiem ir viena - tāda pati kā pilsētai aiz loga. Pelēka, ar sāli un smiltīm piekaisīta. Un tā katru ziemu, jo pilsētvidē mītošajiem sniegs asociējas ar pelēkbrūnu putru uz ceļiem, sabojātiem zābakiem un piedubļotām stacijas zālēm. Baltā, mirdzošā sega, ko slavina dziesmas, senas grāmatas un ziemas sporta spēļu piekritēji, daudziem tā arī paliek tikai attēls televizora ekrānā. Šķiet, ka ikviena sniegpārsliņa, kas zem automašīnas riteņiem tiek svaidīta, dragāta un iemaisīta vispārējā pelēkumā, nozīmē vienu izdziestošu smaidu, vienu novērstu acu skatienu, vienu neatbildētu sveicienu. Ir daudz runāts par to, ka mūsdienās cilvēki ir par daudz sevī ierāvušies un vairs neprot atvērties ārpus sev pazīstamas vides un kompānijas, un teju visi tam piekrīt, paši neiedomājoties, ka pieder pie šīs sugas - cilvēks pelēkais. Es arī pie tās piederu, un Tu, lasītāj, visticamāk arī.

tērauda krāsas upe, pt.2

Es elpoju. Mierīgi, kontrolēti. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. Naktslampiņa vairs neraustījās. Meitene blakus gultā šķita sastapusies ar Medūzas skatienu, tik klusa un nekustīga viņa bija. Zināju, ka arī viņas acis ir pievērstas puisim manas gultas kājgalī. Tas joprojām izdvesa klusus šņukstus un viegli trīcēja pats savu elsu ritmā. Galvu viņš vēl nebija pacēlis. Es nezināju, ko gaidīt viņa sejā - izmisumu, kas no viņa staroja, vai akmenscietu mieru, kas liecinātu par piederību citai dimensijai. Mana sirds beigtu tik traki sisties, ja es zinātu, ka puisis ir tikai parādība, būtne, kas piesaistīta vienai vietai un vienam diennakts laikam, vienam izskatam un vienam mērķim. Ka šīs sāpes un skumjas ir tikai ilūzija, kam nav kaut kāda dziļāka pamata un, ja arī ir, tad tas ir senā pagātnē izjusts pāridarījums, kuram sen zudusi nozīme. Baltā dāma ir baisa, bet tu tai vari iziet cauri un aiziet prom, un šis notikums kļūs tikai par biedējošu stāstiņu, ar ko iespaidot tikko satiktas personas. Es labprāt izietu cauri šim puisim un nākošajā dienā stāstītu par to saviem biedriem, kas varbūt pat pasmīnētu. Manā atmiņā tas paliktu tikai kā neparasts sakars ar pārdabisku būtni. Katram trešajam ir šāda pieredze. Nekas īpašs galu galā.
Ieelpa. Izelpa. Puisis sakustējās. Piecēlās sēdus ar nokārtu galvu un matracī iekrampētām rokām. Viņš joprojām mazliet trīcēja. Pametu ašu skatienu uz svešinieci blakus gultā, viņa ar ieplestām acīm vēroja būtni, neuzdrošinādamās pat elpot. Kārtējo reizi šo pāris minūšu laikā es vēlējos, kaut radījums pie manām kājām būtu vairāk ieinteresēts tajā, kura bija gatava viņu kaut apēst. Bet laikam tā ir iekārtota šī pasaule - tās apsēstās savu apsēstības objektu reti kad dabū rokā. Izklausās pēc domugrauda mīlestības jomā, nudien.
Pārbraucis ar plaukstu pār seju un izbraucis ar pirkstiem cauri matiem, lai tie neaizklātu pieri, jauneklis pagriezās pret mani. Viņa acis bija sasārtušas, plakstiņi viegli uzpampuši un uz vaigiem vagojās asaru pēdas. Ap lūpu kaktiņiem vīdēja krunciņas, kas lika tiem izskatīties noslīdējušiem. Tas viss lika viņam izskatīties kā puikam no kaimiņmājas, kā upei, kas bez skaņas plūda tepat blakus, tik reālam, ka tas bija baisi. Es zaudēju kontroli pār savu elpu, un tā uz mirkli aprāvās, reaģējot uz šausmu drebuļiem, kas pārskrēja manam mugurkaulam. Man pievērstajā saraudātajā sejā parādījās nicinājums, tās vaibsti saspringa. Es neuzdrošinājos novērsties. Nezināju, vai vispār to vēlos. Likās, it kā starp mūsu acīm būtu nostiepta stīga, kas pārtrūks un atsitienā izraus mums acu ābolus, ja mēs šo kontaktu pārtrauksim. Vēl mirkli puisis uz mani skatījās, tad strauji novērsās, matiem atkal aizkrītot priekšā sejai. Acs āboli palika savā vietā.
Es sajutos vainīga. Gribēju viņu saķert, pagriezt ar seju pret sevi un lūgt piedošanu, vēlējos atgriezt laiku atpakaļ, bet bija jau par vēlu - viņš jau cēlās kājās. Atvēru muti, lai viņu apstādinātu, bet vienīgā skaņa, ko spēju izdvest, bija aizsmacis ķērciens, kas lika meitenei otrā gultā uz mani paskatīties ar apjukušu skatienu. Puisis nepievērsa man uzmanību, aizslāja līdz durvīm, no kurām bija iznācis, un aizvēra tās aiz sevis. Mēs palikām sēžot klusumā, tikai elektriskā naktslampiņa klusi zumēja.
Meitene ievilka elpu, lai kaut ko sacītu. Es uz viņu pat nepalūkojos un apgūlos, pavērsusi seju pret sienu.
Man nebija ne mazākās vēlmes pārrunāt tikko notikušo ar tādu personu, kas, ieraugot pārdabisku būtni, jūtas tā, it kā būtu sastapusi Džoniju Depu.