cilvēks pelēkais

Man reizēm šķiet, ka ziemas ir par daudz. Katru dienu braukājot no skolas un uz to ar diviem trolejbusiem, sanāk sastapties ar ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem. Katram no viņiem ir savas rūpes un raizes, savi prieki un bēdas, savas mazās fantāzijas, kas atraisās tikai tad, kad aiz transportlīdzekļa loga slīd pierastais pilsētas skats. Bet seja viņiem visiem ir viena - tāda pati kā pilsētai aiz loga. Pelēka, ar sāli un smiltīm piekaisīta. Un tā katru ziemu, jo pilsētvidē mītošajiem sniegs asociējas ar pelēkbrūnu putru uz ceļiem, sabojātiem zābakiem un piedubļotām stacijas zālēm. Baltā, mirdzošā sega, ko slavina dziesmas, senas grāmatas un ziemas sporta spēļu piekritēji, daudziem tā arī paliek tikai attēls televizora ekrānā. Šķiet, ka ikviena sniegpārsliņa, kas zem automašīnas riteņiem tiek svaidīta, dragāta un iemaisīta vispārējā pelēkumā, nozīmē vienu izdziestošu smaidu, vienu novērstu acu skatienu, vienu neatbildētu sveicienu. Ir daudz runāts par to, ka mūsdienās cilvēki ir par daudz sevī ierāvušies un vairs neprot atvērties ārpus sev pazīstamas vides un kompānijas, un teju visi tam piekrīt, paši neiedomājoties, ka pieder pie šīs sugas - cilvēks pelēkais. Es arī pie tās piederu, un Tu, lasītāj, visticamāk arī.

Uzdrošināšos apgalvot, ka cilvēks pelēkais ir visizplatītākā suga uz planētas Zeme (ja neņem vērā kukaiņus un grauzējus, un zivis), jo viņu - tērpušos pelēkā vai melnā mētelī un ar galvu ierautu plecos - nav ar uguni jāmeklē. Atliek vien iziet uz ielas, un - skat! - paši nāk pretī. Acīs neskatās, nesmaida. Ir aizņemti ar savām domām, lavierēšanu pāri un apkārt dubļu veidotajiem rakstiem uz ietves. Skatieniem sastopoties, šī saikne tiek pārrauta uzreiz, it kā pretimnācēja acīs slēptos čūskas kārdinājums un drauds izdzīt no paradīzes. Es gan teiktu, ka no mūsu mazajām paradīzēm mēs sevi izdzenam katru dienu paši, i nemaz čūskas palīdzību nevajag. Mēs aizslēdzam aiz sevis durvis, lai mūsu Ēdenē neieklīstu kāds svešs Ādams vai Ieva, un dodamies izciest ikdienas pelēko tuksnesi. Reti kuram ienāk prātā, ka mazu daļu paradīzes var paņemt līdzi, lai tā silda sirdi arī ārpasaulē. Tajā ārpasaulē, kas laimes izpausmes uztver kā nepieņemamas, nepieklājīgas izdarības, pat izvirtības. It sevišķi ziemā. Pilsētas noskaņojums un apkārtējo klusais nosodījums liek smaidu paslēpt šallē, acu ugunīm uzgāzt spaini auksta ūdens un ar neko neredzošu skatu pievērsties ielai. Redzēt tikai apgānīta sniega putru un svešas kājas, kas skrien pāri gājēju pārejai vai lec iekšā trolejbusā. Mūsu ikdiena sastāv no kājām, šallēm un sniega putras. Galvenais ir nepacelt galvu, neuzsmaidīt svešiniekam un nepasmieties par kāda cita izteikto joku. Viņi nav Tavā paradīzē, Tu neesi viņējā, jūsu skati nedrīkst satikties.
Jo vairāk saulainu dienu, jo mazāk nodurtu skatienu. Tā ir! Arī visslapjākajā, netīrākajā ziemā ir dienas, kad saule atļaujas pievērsties Zemei, pielejot Rīgu ar spožumu, kas žilbina acis. Un cilvēks pelēkais pasmaida! Uz mirkli tiek nokratītas važas, viņš izslejas staltāk. Līdz brīdim, kad gaisma atkal paslēpjas. Tās atblāzma ātri nozūd no ļaužu sejām, padodoties pelēko ielu grūtsirdīgajam smagumam. Tāpat kā saule noriet, izgaist arī tās uzjundītais prieks.
Tieši tāpēc ziemas ir par daudz. Kopš tā vairs nav pasaku, stāstu, teiku, adīšanas un ģimenisku vakaru gadalaiks, tās ir kļuvis pārāk daudz, jo cilvēki cenšas ziemu izdzīvot tāpat kā jebkuru citu laiku gadā. Nav vairs atpūtas, nav miera, jo ir jāturpina skriet un darīt, lai neko neiekavētu, lai gan tādā veidā tiek tikai iztērētas enerģijas rezerves, izmesti vasarā sakrātie saules stari no kabatām, atstājot tikai mūžīgu nogurumu un ilgas pēc miega. Mazā, aizslēgtā paradīze ar leduspuķēm logos un speķa gabaliņu uz palodzes vairs nešķiet tik koša un dzīvības pilna, pat tā nomirst uz četriem mēnešiem, lai jaunus asnus dzītu līdz ar pirmajiem sniegpulkstenīšiem. Ziemai mēs čāpojam cauri kā aizmiguši, un mums citi cilvēki šķiet tikai kā garāmslīdoši rēgi, kuru retie smaidi izkropļo mūsu iesaldēto Aizspoguliju.
Mums ziemas šķiet tik daudz tādēļ, ka vasaras ir par maz. Arī vasarā cilvēks pelēkais skrien un steidzas, arī mēdz dzīvot tikai kāju līmenī, neiemetot skatienus svešās sejās. Tomēr gada vidus ir pildīts ar siltumu un sauli, arī šis skrienošais un it kā neko neredzošais radījums jūt apkārtējās pasaules laimību spiežamies viņā caur ādu, un nepazīstama cilvēka smaids vairs nav nekas nosodāms, priekpilnu acu mirdzums vairs nešķiet nepieņemams. Cilvēks pelēkais jūt krāsas. Lielākā daļa šīs sugas pārstāvju vasarā izlien no savas čaulas, iestūķē to dziļi skapī, lai marinējas līdz rudens otrajai pusei, kad atkal smaidi dzisīs un kad atkal pasaule būs pilna ar viņiem - pelēkajiem.
Kā mainīt šo skumjo situāciju? Kā sajust vasaras siltumu ziemas drēgnumā un drūmumā? Mana atbilde ir - vāc to! Ieelpo sauli, turi acis plaši vaļā un ielaid savās domās pieneņu pļavas un kaijas virs jūras ziluma. Vajag ieraudzīt sīkumus, atcerēties, kādā krāsā bija pirmais Tava pavasara tauriņš, saskaitīt dzeguzes ku-kū un arī pašam mazliet ku-kū kļūt. Sagaidīt saullēktu uz jumta, nopeldēties naksnīgā jūrā, aizbraukt uz svešu pilsētu, līdzi ņemot vien ūdens pudeli un ģitāru, dzirdēt savu mīļāko grupu spēlējam festivālā, nosvinēt Jāņus ar tautasdziesmām un vēl, un vēl. Jo vairāk mazu, spontānu prieciņu savāksi savā atmiņu burkā, jo siltāka būs ziema. Jo vairāk gribēsies smaidīt un nenovērst skatienu, ja tas sastopas ar svešinieka acīm. Es vēl tikai mācos, manā organismā joprojām vasaras par maz. Tāpēc es aizveru acis un iedomājos pieneņu pļavu. Iedomājies arī Tu! Vai nekļuva saulaināk?