tērauda krāsas upe, pt.2

Es elpoju. Mierīgi, kontrolēti. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. Naktslampiņa vairs neraustījās. Meitene blakus gultā šķita sastapusies ar Medūzas skatienu, tik klusa un nekustīga viņa bija. Zināju, ka arī viņas acis ir pievērstas puisim manas gultas kājgalī. Tas joprojām izdvesa klusus šņukstus un viegli trīcēja pats savu elsu ritmā. Galvu viņš vēl nebija pacēlis. Es nezināju, ko gaidīt viņa sejā - izmisumu, kas no viņa staroja, vai akmenscietu mieru, kas liecinātu par piederību citai dimensijai. Mana sirds beigtu tik traki sisties, ja es zinātu, ka puisis ir tikai parādība, būtne, kas piesaistīta vienai vietai un vienam diennakts laikam, vienam izskatam un vienam mērķim. Ka šīs sāpes un skumjas ir tikai ilūzija, kam nav kaut kāda dziļāka pamata un, ja arī ir, tad tas ir senā pagātnē izjusts pāridarījums, kuram sen zudusi nozīme. Baltā dāma ir baisa, bet tu tai vari iziet cauri un aiziet prom, un šis notikums kļūs tikai par biedējošu stāstiņu, ar ko iespaidot tikko satiktas personas. Es labprāt izietu cauri šim puisim un nākošajā dienā stāstītu par to saviem biedriem, kas varbūt pat pasmīnētu. Manā atmiņā tas paliktu tikai kā neparasts sakars ar pārdabisku būtni. Katram trešajam ir šāda pieredze. Nekas īpašs galu galā.
Ieelpa. Izelpa. Puisis sakustējās. Piecēlās sēdus ar nokārtu galvu un matracī iekrampētām rokām. Viņš joprojām mazliet trīcēja. Pametu ašu skatienu uz svešinieci blakus gultā, viņa ar ieplestām acīm vēroja būtni, neuzdrošinādamās pat elpot. Kārtējo reizi šo pāris minūšu laikā es vēlējos, kaut radījums pie manām kājām būtu vairāk ieinteresēts tajā, kura bija gatava viņu kaut apēst. Bet laikam tā ir iekārtota šī pasaule - tās apsēstās savu apsēstības objektu reti kad dabū rokā. Izklausās pēc domugrauda mīlestības jomā, nudien.
Pārbraucis ar plaukstu pār seju un izbraucis ar pirkstiem cauri matiem, lai tie neaizklātu pieri, jauneklis pagriezās pret mani. Viņa acis bija sasārtušas, plakstiņi viegli uzpampuši un uz vaigiem vagojās asaru pēdas. Ap lūpu kaktiņiem vīdēja krunciņas, kas lika tiem izskatīties noslīdējušiem. Tas viss lika viņam izskatīties kā puikam no kaimiņmājas, kā upei, kas bez skaņas plūda tepat blakus, tik reālam, ka tas bija baisi. Es zaudēju kontroli pār savu elpu, un tā uz mirkli aprāvās, reaģējot uz šausmu drebuļiem, kas pārskrēja manam mugurkaulam. Man pievērstajā saraudātajā sejā parādījās nicinājums, tās vaibsti saspringa. Es neuzdrošinājos novērsties. Nezināju, vai vispār to vēlos. Likās, it kā starp mūsu acīm būtu nostiepta stīga, kas pārtrūks un atsitienā izraus mums acu ābolus, ja mēs šo kontaktu pārtrauksim. Vēl mirkli puisis uz mani skatījās, tad strauji novērsās, matiem atkal aizkrītot priekšā sejai. Acs āboli palika savā vietā.
Es sajutos vainīga. Gribēju viņu saķert, pagriezt ar seju pret sevi un lūgt piedošanu, vēlējos atgriezt laiku atpakaļ, bet bija jau par vēlu - viņš jau cēlās kājās. Atvēru muti, lai viņu apstādinātu, bet vienīgā skaņa, ko spēju izdvest, bija aizsmacis ķērciens, kas lika meitenei otrā gultā uz mani paskatīties ar apjukušu skatienu. Puisis nepievērsa man uzmanību, aizslāja līdz durvīm, no kurām bija iznācis, un aizvēra tās aiz sevis. Mēs palikām sēžot klusumā, tikai elektriskā naktslampiņa klusi zumēja.
Meitene ievilka elpu, lai kaut ko sacītu. Es uz viņu pat nepalūkojos un apgūlos, pavērsusi seju pret sienu.
Man nebija ne mazākās vēlmes pārrunāt tikko notikušo ar tādu personu, kas, ieraugot pārdabisku būtni, jūtas tā, it kā būtu sastapusi Džoniju Depu.