kristiānijas suņi

Es šonakt jūtos sevi pazaudējusi. Kaut kā man ļoti trūkst, un es nespēju saprast - kā tieši. Krūtīs gruzd aizmirsts ugunskurs, bet tā kūrēji ir devušies tālākā ceļā, atstājuši mani iepakaļ. Jau kādu laiku šī gruzdēšana nebeidzas, neparasti ilgi ogles turas dzīvas, uzturot tikpat dzīvu arī nemieru. Sīku, klusu sajūtu, kas sēž pie šī ugunskura paliekām un sildās. Un urda. Ar mazu zariņu, izvilktu to pelniem, baksta man sirdī un plaušās, un ar tā nomelnējošo galu zīmē muļķīgus zvēriņus uz manas diafragmas.
No kurienes šis nelūgtais iemītnieks manās krūtīs ieradās, es nemāku teikt, tāpat es nezinu, kas ir tie, kas atstāja savas ogles nenodzēstas. Bet esmu droša par vienu - gribas man šo urdītāju prom, lai neturpina uzjundīt bailes un apjukumu bez iemesla. Gribu - nē, vajag! - savu mieru atpakaļ, stabilitāti un piepildītību, nevis izdedzinātu tukšumu. Izsvēpēt pelnus, izdzenāt maldugunis, aprakt zaļgani mirgojošos praulus, lai uz tiem var augt violetu ceriņu krūmi ar simtiem piecstaru laimīšu, ar tūkstošiem kameņu. Lai iestājas miers, zaļš un sulīgs kā pavasara zāle.
Man pietrūkst, ar ko parunāties, man trūkst jauna skatījuma uz lietām. Bet neko jaunu es ikdienā negūstu un tā pa īstam izrunājos tikai ar vienu cilvēku, līdz ar to sastopos tikai ar vienu viedokli. Mīlu es viņu - gan cilvēku, gan viņa viedokli -, bet reizēm ar to vien nepietiek.

*dziesmai nav nekāda sakara ar ierakstu, Fair to Midland vienkārši ir skaisti.