Pieci sākumi

Pavisam nesen kāds draugs, apskatījies manu blogu, pajautāja, kāpēc man nav "sen neesmu šeit rakstījusi" ieraksta. Lai arī šādi vietas aizpildītāji nav pārlieku interesanti, taisnība jau viņam bija - sen neesmu šeit rakstījusi. Kādu laiku mocījos ar vainas apziņu par šīs burvīgās aktivitātes pārtraukšanu (darbs un bakalaurs, un slinkums, un "kā es tā tagad atsākšu?"), un tagad Spīgana ir man padevusi stafetes kociņu "Pieci pirmie teikumi" akcijā. Uztvēru to kā mājienu ar sētas mietu un, piedurknes uzrotījusi, nolēmu vismaz mēģināt likt šim blogam atkal elpot.

Šī konkrētā stafete aicina atkal atvērt pēdējās piecas lasītās grāmatas un izvilkt no tām pirmo teikumu. Atcerēties pirmo acu uzmetienu skatuvei, sajust pirmās priekšnojautu vēsmas. Vai tieši otrādi - pirmo mezglu atšķetināmā kamolā.

Patiesībā šāds uzdevums man nemaz nav tik svešs - katra mana recenzija sākas ar konkrētās grāmatas pirmo (vai pirmajiem) teikumu. Jo jebkādā pirmsākumā ir šarms - gluži tāpat kā noslēgumā.

četrpadsmitais grāmatās

Ja pagājušais gads manā dzīvē ir bijis pilns ar visādiem lieliem notikumiem, kuru nozīme tā patiesi atklājas tikai tagad - retrospektīvi -, tad grāmatu ziņā tas ir bijis visai pašķidrs. Lai arī Goodreads stāsta, ka esmu izlasījusi 57 literāros darbus (par diviem vairāk nekā 2013.), lappušu skaits it nemaz nav spīdošs - vien 16817, kas ir par apmēram četrarpus tūkstošiem mazāk nekā iepriekšējā gadā. Un es varu godīgi atzīt, ka tas ir mana slinkuma dēļ. Darbs grāmatnīcā lasīt iedvesmo pavisam noteikti, taču atņem laiku un spēku, un varbūt arī gribēšanu to darīt.