3

Es viņai iesitu un aizgrūdu no sevis tālu prom. Gribēju uz viņu kliegt, nesakarīgos teikumos līdz ar siekalām izspļaut visu savu naidu un riebumu, gribēju viņu saraut gabalos un iznīcināt tā, kā viņa iznīcina manu sirdi. Vēlējos, lai viņa izgaist un nekad vairs neatgriežas manā tuvumā, bet tā joprojām tur stāvēja, mēma un aizvainota.
Vai tu tiešām nesaproti, ka esi sāpinājusi mani? Tu nezini, cik ļoti mani lauz?

Es viņu ienīdu no visas savas gabalos sarautās sirds, kurā viņa ar katru vārdu bija pilinājusi arvien vairāk indes. Sakostiem zobiem es cirtu nagus savās plaukstās, lai niknumā nemestos tai virsū un nenodarītu ko nelabojamu.
Un visļaunākā bija apziņa, ka es pie viņas atgriezīšos. Ka es viņu atkal pievilkšu sev klāt, ar maigiem pirkstiem pieskaršos, iegrimšu viņā un ļaušu sevi saindēt līdz galam.

Jo tā notiek ar viņām visām. Tām labākajām.
Ar grāmatām.

2

Mēs zinājām, ka viņa mirs. Nāves elpa mūsu mājas gaiteņos bija jūtama jau mēnešiem, un pirms trim nedēļām ārsts šo neredzamo nojausmu apstiprināja. Viņa izdziest strauji, un mēs zinājām teju vai konkrētu dienu, kurā viņas liesma izkūpēs pavisam. Domāju, ka arī viņa pati to zināja un viņas skumji skaistais smaids, ar ko viņa atbildēja uz mūsu izveseļošanās pareģojumiem, bija atvadas.
Un varbūt tieši tāpēc, ka mēs to zinājām, nāves brīdis mūs tā satrieca, izrāva sirdi no krūtīm un iebradāja to dubļos.

1

Viņa nostājās mūsu izsmalcinātās viesistabas vidū, pievērsa man savu dziļo skatienu, kas mani vienmēr bija valdzinājis, un teica: "Apskauj mani."
Tikai tajā mirklī es sapratu, cik patiesībā viņa bija skumja.