es

Mans fotoattēls
Carving out his mother's larynx with a kitchen knife; in another life, he surely would have been a poet. /Kronin, The Twelve

trešdiena, 2012. gada 18. janvāris

tērauda krāsas upe

Mēs braucām jau vairākas dienas. Ainava aiz loga, no kuras mans skatiens novērsās tikai, lai pamirkšķinātu, it kā daba būtu gatava man kuru katru brīdi dot kādu ziņu, daudz nemainījās. Pelēkums, dubļi, akmeņi un pastāvīgi viegli virmojošā tērauda krāsas upe. Vienīgās skaņas izraisīja mūsu džipa nemierīgā kustība pa akmeņaino piekrasti, savā starpā mēs nesarunājāmies. Es pat nezināju, ar ko kopā atrodos šajā pārāk šaurajā automašīnas salonā, kur nevarēja pat domāt par savu personīgo telpu. Cilvēkus redzējām reti, ēkas bija pamestas, izsistos logos sapluinīti aizkari plandījās vējā. No tilta joprojām nebija ne miņas.
Trešās (vai ceturtās, vai devītās, vai simt divdesmit pirmās) dienas vakarā mūsu automašīnas lukturu stari izrāva no tumsas nelielu, pelēku ēku, kuras logos dega vārga elektriskā gaisma. Šī šķūnim līdzīgā iestāde sevi dēvēja par viesnīcu. Šeit mēs gatavojāmies nakšņot.
Par spīti nemīlīgajam viesnīcas paskatam izrādījās, ka visas gultas bija aizņemtas, atskaitot vienu. Mani ceļabiedri atļāva man to godu gulēt iekštelpās un paši atgriezās džipā, lai iekārtotos uz kārtējo neērto nakti. Mana cēlā gultasvieta atradās ieejas "hallē", kurā ietilpa tikai vēl viena gulta otrā parādes durvju pusē un reģistratūras lete. Man tieši pretī atradās divas durvis - uz vīriešu un sieviešu tualetēm. Sūdzēties nevarēju, jo ne tikai normālu gultu, bet arī normālu tualeti nebiju redzējusi tik sen, ka vairs neatceros.
Aizmigt nevarēju. Jutu arī, ka otrā gultā gulošā meitene elpo saraustīti un uztraukti. Viņa šeit bija tikai viena iemesla dēļ, kuru diemžēl (vai par laimi) zināju arī es. Ēkas īpašniece - drukna, nelaipna, neuzticīga kundze - bija mūs brīdinājusi par kādu nieku, kas varētu traucēt naktsmieru. Šis nieks bija tas, ka māja bija apsēsta. Tajā mitinoties kāda būtne, kas ir pavisam cilvēcīga, vienīgi ar nepatīkamu paradumu iemiesoties svešos ķermeņos. "Neuztraucieties, viņš nav ļaundabīgs," drūmi bija novilkusi viesnīcniece, "Viss tas iemiesošanās pasākums var būt nepatīkams, bet tas ilgst tikai vienu acumirkli, pēc tam šis liekas mierā." Jauki!
Mēs ar "istabas" biedreni elpojām līdzīgā ritmā. Viņa bija uztraukta, jo gaidīja neticamu piedzīvojumu, es savukārt mocījos bailēs. Paranormālās parādības nebija īsti pieskaitāmas maniem favorītiem. Visas gaismas telpā bija izdzisušas, izņemot tādu kā naktslampiņu aiz reģistratūras letes. Tualetes, kas no mana skatījuma bija pa kreisi, durvis atvērās.
Viņš bija neparasti gara auguma tumšmatis, ģērbies pavisam ikdienišķos džinsos, T-kreklā un jakā ar kapuci. Es pat teiktu, ka visai izskatīgs. Mati kā vistipiskākajam skeiterpuikam, pirksti gari un tievi, sejā ēnu rotaļas, kas neļāva skaidri saskatīt vaibstus. Ja viņa skatiens nebūtu piekalts man un no viņa nestarotu nepatīkama baiļu aura, es pat uzsāktu sarunu. Nepazīstamā meitene savā gultā sarosījās. Šķiet, piecēlās pusguļus. Puisis pat nereaģēja un acis no manis nenovērsa, palēnām pietuvodamies man. Mana sirds dauzījās arvien ātrāk, jutu, ka uz pieres izsitušās aukstu sviedru lāsītes.
"Viņa!" es teicu, skatoties būtnei acīs, bet ar pirkstu norādot uz svešinieci, kas nu jau bija apsēdusies uz gultas malas un ar visu ķermeni tiecās uz parādības pusi, "Viņa grib tevi satikt, viņa šeit ir tikai tevis dēļ. Ej pie viņas!" Mana balss ik pa brīdim aizlūza, bet izstieptais pirksts trīcēja. Viņš pat nepamirkšķināja. Vienā sekundes simtdaļā būtne bija pie manas gultas un pieliecās tik tuvu, ka es justu viņa elpu, ja viņam tāda būtu.
Bailes. Šausmas. Izmisums. Es jutu tikai tīras panikas esenci plūstot vēnās, sirds sarāvās un izgriezās uz otru pusi, ādamābols aizspieda elpvadu, es gribēju kliegt, bet balss pārvērtās asās sāpju adatās, kas iedūrās manā galvā kā lāsteku lietus, viss bija melns. Krūtīs gulēja un smējās resns lietuvēns.
Tieši kā īgnā viesnīcniece bija teikusi, pagāja īss, mūžīgi garš acumirklis un šausmas atlaidās. Es atkal spēju ievilkt gaisu, mana sirds sitās kā putnēnam, ar ko spēlējas pūkaini slepkavniecisks kaķis. Puisis gulēja sarāvies kamoliņā gultas kājgalī un izmisīgi trīcēja, viņa šņuksti piepildīja telpu, naktslampiņas gaisma noraustījās. Viņš vairs nešķita tik pretdabiski garš, tik biedējoši tumšs. Pēkšņi parādība bija kļuvusi īsta. Tagad bail bija viņam. Pastiepu roku uz viņa pusi, bet, kad tā jau gandrīz skāra izmisušās būtnes džinsu staru, atrāvos. Es nezinu, kas būtu mani šokējis vairāk - ja mani pirksti satvertu tukšu gaisu vai arī ja sajustu miesas siltumu -, bet to es arī negribēju uzzināt.
Viņš joprojām raudāja. Vai starp šņukstiem izskanēja arī kāds vārds, man nebija ne jausmas, apzinājos tikai to, ka es jūtu neaptveramu žēlumu pret šo it kā spēcīgo augumu, kas bija saritinājies kā neaizsargāts embrijs metāla gultas galā. Es pēkšņi apzinājos, ka tā nav tā pati persona, kas pirms mirkļa bija iznākusi pa (vīriešu?) tualetes durvīm, tas nav tas pats rēgs. Nevis viesnīca bija apsēsta, bet pats puisis, viņā pašā kaut kas dzīvoja, kaut kas nelika mieru, kaut kas alka pēc svešiem ķermeņiem un dvēselēm. Viņš lūdza palīdzību un atvainojās vienlaicīgi, tas bija slēpts viņa nevaldāmajās raudās, kas nu jau bija kļuvušas pavisam klusas - tā raud tie, kas ir zaudējuši cerības.
Upuris, tas viņš bija. Mans pārdzīvojums bija nieks salīdzinājumā ar to, ko šis pavisam parastais puisis piedzīvoja katru vakaru. Es to zināju, tā vienkārši. Jo uz brīdi viņš man atņēma dvēseli.

---------------------------

Nu, man tagad jāizjauc visa episki mākslinieciskā noskaņa, jo šajā brīdī nepatīkamā murga sajūta, kas mani pamodināja mirklī, kad sapnī šis tēls "iemiesojās" manī, kļuva tik nepanesama, ka es atvēru acis, uz brīdi mierīgi paelpoju, pagriezos uz otriem sāniem, redzēju vēl pāris kadrus ar sarāvušos puisi un aizmigu atkal. Esmu pieturējusies tik tuvu oriģinālam, cik vien varēju.
Mani dažs labs mēģina pierunāt, lai turpinu, jo tā čaļa tēls ir visai interesanta padarīšana, bet, zinot mani, es šaubos, vai izdosies, haha. Nebūtu jau pirmā reize, kad cenšos turpinātu kādu iesāktu stāstu.

Guliet mierīgi un nemurgojiet!

2 komentāri:

  1. You said it.

    Man patīk tavi murgi. Labprāt naktīs pārmaiņas pēc skatītos tavus, ne savus.

    AtbildētDzēst