everything is illuminated

Man tagad ir jādomā par cilvēkiem. Par tiem, kas tur rokās ieročus, un par tiem, kas ar mugurām nostatīti pret šķūnīša sienu. Par tiem, kam mugurā formastērps, un par tiem, kuru acis jau skata viņsauli. Es nespēju (un nekad nespēšu) saprast, kā cilvēks, kas nācis no mātes miesām, rotaļājies, ēdis mannā putru, nošmulējies ar mellenēm, metis kūleņus un kādreiz mīlējis, spēj aukstasinīgi nošaut kādu tādu pašu. Kā viņš pāri šautenes stobram spēj nolūkoties sev līdzīgā sejā un neredzēt tur cilvēku. Kā var likt kādam apgānīt svētas lietas un ņirgāties par to kā par kraupainu suni. Nu kā?! Es jūtu sevī uzbangojam dusmas, kuras gribētos izkliegt, izsist, iz-iz-iz no sevis ārā līdz saņemtu atbildi. Jo nogalināt ir viegli? Jo ar laiku tu aizmirsti, ka tie otri arī ir cilvēki? Bet kas tev lika nospiest gaili jau pirmajā reizē?
Es sēžu un meklēju vārdus, lai mans bezspēcīgais niknums izklausītos vismaz sakarīgs, bet es nevaru, jo cilvēku nežēlība un vieglums, ar kādu tie mīl nogalināt, manī izraisa nelabumu. Riebjas, riebjas, riebjas! Miljoni mirst tikai tādēļ, ka kāds, kura vienīgais ierocis ir spodri nopulēts, nekad cīņā nelietots revolveris, grib iegūt kaut kādu patiesībā netveramu un nereālu pasaules daļu, kas viņam nepieciešama, lai iegūtu varu. Varu pār ko? Pār tādiem pašiem ambīciju un pasaules valdnieka sindroma pārņemtiem radījumiem, kas paši nekad nav stāvējuši pretī šautenes stobram. Bet mirst cilvēki. Tie, kas auguši basām kājām. Tie, kas paklusām sargājuši ievainotu kovārnēnu no sētas runčiem un kas kaķēnu cienājuši ar pienu. Abās frontēs viņi ir vienādi ar kaut kādu kropli uzģenerētu atšķirības priekšstatu, kas iznīcina cilvēcību tajos "otrajos", padarot tos vairs pat ne par zvēriem, bet ko ļaunāku, ne no sievietes nākušu, pirmos solīšus nespērušu, smilšu kūkas necepušu.
Gribas kliegt. Gribas mest visu pa gaisu, noslaucīt galdu tīru un raudāt. Bet pagājības noziegumus neizlabot, ķermeņi masu kapos jau ir satrūdējuši. Tik daudz bezjēdzīgu nāvju.
Nē, uzrakstīt to nav iespējams, prātā lido tik daudz domu, tik skaļi rīb šāvieni, kliedz bērni, krītot tēvu ķermeņiem, auro vīri, metoties pretim "naidnieka" ugunīm, sprāgst bumbas, augumi kā lupatu lelles raustās, tukšos ciemos svilpo vējš un zum mušu spieti ap nevīžīgi aizraktām bedrēm.
Mūsu meži ir slacīti asinīm.

Nevienam nevajadzētu man ļaut lasīt Dvēseļu puteni, skatīties Everything is Illuminated un visu tādu, bet es to daru vienalga, lai arī zinu, cik ļoti tas sāp. Cik ļoti es gribētu satvert aiz pleciem ikvienu šāvēju, sapurināt un likt viņam saprast, ka tie ir Cilvēki, kas stāv viņa stobra galā. Cilvēki. Ar asinīm, miesu, acīm un atmiņām par mammas pankūkām. Iekliegt viņā saprātu.
Tik bezspēcīgas dusmas.

Un tomēr es gribu, lai tu noskaties Everything is Illuminated. Kaut vai tikai tāpēc, ka tā ir ģeniāla filma. Kaut vai tāpēc, ka tiešām filmēts Ukrainā un tiešām visi, izņemot Eliju Vudu, runā īstā krievu valodā. Kaut vai tāpēc, ka teju galvenajā lomā ir Gogol Bordello solists.
Kaut vai tāpēc, ka ir prieks to skatīties.

Jo tā jau tikai es te sapēros.