hard-boiled wonderland

Ar postroku ir tāpat kā ar seksu. No sākuma ir viens vienīgs mīļums un jauki. Pēc tam pazūd visa pasaule un eksistē tikai sajūtas. Bet pēc stundas jau tā kā iestājas apnikums.
Un ja pēc tam tevi nesamīļo, mazais laimes kamoliņš nogrimst un tu jūties iztukšots.

kristiānijas suņi

Es šonakt jūtos sevi pazaudējusi. Kaut kā man ļoti trūkst, un es nespēju saprast - kā tieši. Krūtīs gruzd aizmirsts ugunskurs, bet tā kūrēji ir devušies tālākā ceļā, atstājuši mani iepakaļ. Jau kādu laiku šī gruzdēšana nebeidzas, neparasti ilgi ogles turas dzīvas, uzturot tikpat dzīvu arī nemieru. Sīku, klusu sajūtu, kas sēž pie šī ugunskura paliekām un sildās. Un urda. Ar mazu zariņu, izvilktu to pelniem, baksta man sirdī un plaušās, un ar tā nomelnējošo galu zīmē muļķīgus zvēriņus uz manas diafragmas.
No kurienes šis nelūgtais iemītnieks manās krūtīs ieradās, es nemāku teikt, tāpat es nezinu, kas ir tie, kas atstāja savas ogles nenodzēstas. Bet esmu droša par vienu - gribas man šo urdītāju prom, lai neturpina uzjundīt bailes un apjukumu bez iemesla. Gribu - nē, vajag! - savu mieru atpakaļ, stabilitāti un piepildītību, nevis izdedzinātu tukšumu. Izsvēpēt pelnus, izdzenāt maldugunis, aprakt zaļgani mirgojošos praulus, lai uz tiem var augt violetu ceriņu krūmi ar simtiem piecstaru laimīšu, ar tūkstošiem kameņu. Lai iestājas miers, zaļš un sulīgs kā pavasara zāle.
Man pietrūkst, ar ko parunāties, man trūkst jauna skatījuma uz lietām. Bet neko jaunu es ikdienā negūstu un tā pa īstam izrunājos tikai ar vienu cilvēku, līdz ar to sastopos tikai ar vienu viedokli. Mīlu es viņu - gan cilvēku, gan viņa viedokli -, bet reizēm ar to vien nepietiek.

*dziesmai nav nekāda sakara ar ierakstu, Fair to Midland vienkārši ir skaisti.

cilvēks pelēkais

Man reizēm šķiet, ka ziemas ir par daudz. Katru dienu braukājot no skolas un uz to ar diviem trolejbusiem, sanāk sastapties ar ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem. Katram no viņiem ir savas rūpes un raizes, savi prieki un bēdas, savas mazās fantāzijas, kas atraisās tikai tad, kad aiz transportlīdzekļa loga slīd pierastais pilsētas skats. Bet seja viņiem visiem ir viena - tāda pati kā pilsētai aiz loga. Pelēka, ar sāli un smiltīm piekaisīta. Un tā katru ziemu, jo pilsētvidē mītošajiem sniegs asociējas ar pelēkbrūnu putru uz ceļiem, sabojātiem zābakiem un piedubļotām stacijas zālēm. Baltā, mirdzošā sega, ko slavina dziesmas, senas grāmatas un ziemas sporta spēļu piekritēji, daudziem tā arī paliek tikai attēls televizora ekrānā. Šķiet, ka ikviena sniegpārsliņa, kas zem automašīnas riteņiem tiek svaidīta, dragāta un iemaisīta vispārējā pelēkumā, nozīmē vienu izdziestošu smaidu, vienu novērstu acu skatienu, vienu neatbildētu sveicienu. Ir daudz runāts par to, ka mūsdienās cilvēki ir par daudz sevī ierāvušies un vairs neprot atvērties ārpus sev pazīstamas vides un kompānijas, un teju visi tam piekrīt, paši neiedomājoties, ka pieder pie šīs sugas - cilvēks pelēkais. Es arī pie tās piederu, un Tu, lasītāj, visticamāk arī.