Devītās klases pēdējā zvanā es jutos mazliet noskumusi, jo tā klase man patika ļoti. Atceros, kā reiz, ar toreizējo labāko draudzeni runājoties, es pat sajutu asaras acīs, jo man tik ļoti negribējās no viņiem šķirties.
Tad es nenojautu, kādā kolektīvā nokļūšu vidusskolā. Es nenojautu, ka jaunā klase būs vēl trakāki, smieklīgāki, stulbāki, ģeniālāki un visādi citādi - tādi, pie kādiem es biju pieradusi. Man pat prātā neienāca arī tas, cik ļoti es pati mainīšos un cik ļoti atsvešināta es šajā klasē jutīšos.
es
- Dace
- Carving out his mother's larynx with a kitchen knife; in another life, he surely would have been a poet. /Kronin, The Twelve
ceturtdiena, 2011. gada 19. maijs
otrdiena, 2011. gada 10. maijs
zvaigznes - debess nervi šķērsgriezumā
Cik savādi: vēja
nopūšama svece
tādu drošību rada, tik droša!
Viena vienīga dzīve, viena vienīga svece,
maza un
pietiekoša.
/I.Ziedonis/
Tad, kad tu, cilvēks, esi laimīgs, tev nekas nerakstās. Iedvesma ir parazīts, kas no skumjām barojas.
Es savu iedvesmu varētu ieslēgt sērkociņu burkā un aizdedzināt, lai visas skumjas izkvēpinās. Lai jaunām vieta.
Šobrīd tik daudz laimes, ka iedvesma ķer skumjas tur, kur to nemaz nav. Sīkumos. Ikdienā. Nieciņos.
Bet laimi tā tomēr nevar pārspēt, un man vēl joprojām nerakstās.
Un jā, es šobrīd attaisnojos. Jo man blogā nekā nav.
nopūšama svece
tādu drošību rada, tik droša!
Viena vienīga dzīve, viena vienīga svece,
maza un
pietiekoša.
/I.Ziedonis/
Tad, kad tu, cilvēks, esi laimīgs, tev nekas nerakstās. Iedvesma ir parazīts, kas no skumjām barojas.
Es savu iedvesmu varētu ieslēgt sērkociņu burkā un aizdedzināt, lai visas skumjas izkvēpinās. Lai jaunām vieta.
Šobrīd tik daudz laimes, ka iedvesma ķer skumjas tur, kur to nemaz nav. Sīkumos. Ikdienā. Nieciņos.
Bet laimi tā tomēr nevar pārspēt, un man vēl joprojām nerakstās.
Un jā, es šobrīd attaisnojos. Jo man blogā nekā nav.
otrdiena, 2011. gada 3. maijs
garšo
Es šodien sēžu mājās, skatos filmas un dzeru tēju (kuru es gan jau pasen aizmirsu atkal uztaisīt). Fonā skan The Kooks, kas nebija klausīti simts mūžības, tieši tāpēc atsauc prātā kaut kādas smaidīgas atmiņas, no kurām noķeru tikai sajūtu, nezinot, kas tieši tās par atmiņām. Ielej jaunu sastāvdaļu manā emociju kokteilī. Bet nav slikti. Visbiežāk vientulīgos vakaros emociju kokteiļi sanāk rūgti vai skābeni, ar pārāk daudz citrona vai pārāk maz liķiera, bet šoreiz man garšo. Kā izsmalcinātām smaržām mijas aromātu notis, tā man šovakar garšas. Tā man šovakar sajūtas, kuras visas ir tik ļoti virspusējas, ka ieķeras sirdī.
Skābenais. Man ir mazliet skumji. Skumji par to, ka esmu mājās pavisam viena, bet man nav ne vīna, ne ūdenspīpei tabakas. Skumji par to, ka vispār esmu mājās, jo ir taču šīsnedēļas pirmā piektdiena, kas patiesībā ir otrdiena un kuru vajadzētu pavadīt Vecrīgā, smejoties sen nesatiktu draugu kompānijā. Skumji tā pavisam vispārīgi, ka esmu no ballīšaprites izkritusi tik ļoti, ka man brīvos vakaros labi ja atnāk viens ballītes piedāvājums iepriekš bijušo piecu vietā. Skumji par to, ka nezinu, vai vispār man īsti pietrūkst tā bezjēdzīgā vazāšanās pa bāriem un neizturamā miegošanās, gaidot pirmo transportu. Bet galvenokārt skumji par to, ka man ir tik daudz sen nesatiktu ballīšdraugu, kurus ārpus ballītēm būtu dīvaini satikt, lai arī viņi ir forši cilvēki.
Saldais. Pāri skumjām klājas maza, jauka laimīte, kura uz pleca sēž vienmēr un nekas to nespēj notraukt. Ir savādi just tik ilgstošu un tiešām nezūdošu laimes sajūtu, bet es pie tā varētu pierast. Bet varbūt nemaz nevajag?
Šovakar saldi sērīgi, jo ilgojos, bet tas pieder pie lietas. Atstāšu šo kā visīsāko rindkopu, lai gan tā tik viegli varētu kļūt visgarākā. Jo narkomāns par savu atkarību nerunā, lai gan spētu muldēt deviņus gadsimtus no vietas un vēl mazliet.
Rūgtais. Raupjus, varbūt pat rupjus akcentus manā apgarotajā pārdomu pasaulē iemet realitāte, iedurot smadzenēs pavisam praktiskas raizes. Par māsu, kas ir no tiem briesmīgajiem četrpadsmitgadniekiem, kas tev tik ļoti krīt uz nerviem, kad redzi, cik ļoti viņi tēlo lielus, tādējādi panākot tieši pretējo, bērnišķīgo iespaidu. Par darbu vasarā, kas šobrīd šķiet neiespējamā misija, pat zinot, ka būs jāsamierinās ar ko tādu, kas galīgi nesaistās ar manām interesēm. Par eksāmeniem, kurus es negribētu uztvert kā uztraukuma iemeslus, bet to tuvums tomēr nešķiet pārāk omulīgs. Par izmisīgo naudas trūkumu, kas pēkšņi ir kļuvis tik jūtams, ka traucē dzīvot. Par mūžīgo nogurumu un galvassāpēm, kas traucē koncentrēties uz lietām, kas būtu jādara. Par to, kas neizdarīts. Par niekiem, kas savācas visi vienā lielā barā un krīt uz galvas, skaļi bļaudami. Gribētos domāt, ka tas pāries. Viss taču vienmēr beigās ir labi.
Zemenes. Visam pa vidu ir miljons jauku atmiņu, kas apvijas sirdij un to tur ciešā apskāvienā. Tās ieplūst asinsritē un pārņem visu ķermeni tik ļoti, ka lūpas savelkas smaidā un skatiens aizklīst prom no grāmatu kaudzēm uz galda, tukšās krūzes un arī monitora, lai pievērstos skatam aiz pagātnes priekškara. Atmiņas robežas nezina, tām par laiktelpas likumiem vienalga, tās ar vieglu pieskārienu pārrauj raižu mūri un kā sauleszaķi apžilbina domām acis. Uzsēžas uz skropstām un smej, kad tu mēģini atgriezties pie reālās pasaules. Šo atmiņu ir tik daudz kā pieneņu vasaras vidū. Tik daudz kā tauriņu visā pasaulē. Un tikpat daudzveidīgas.
Ir. Garšo man mana dzīve, un garšo pat šādi vakari.
Paldies.
Skābenais. Man ir mazliet skumji. Skumji par to, ka esmu mājās pavisam viena, bet man nav ne vīna, ne ūdenspīpei tabakas. Skumji par to, ka vispār esmu mājās, jo ir taču šīsnedēļas pirmā piektdiena, kas patiesībā ir otrdiena un kuru vajadzētu pavadīt Vecrīgā, smejoties sen nesatiktu draugu kompānijā. Skumji tā pavisam vispārīgi, ka esmu no ballīšaprites izkritusi tik ļoti, ka man brīvos vakaros labi ja atnāk viens ballītes piedāvājums iepriekš bijušo piecu vietā. Skumji par to, ka nezinu, vai vispār man īsti pietrūkst tā bezjēdzīgā vazāšanās pa bāriem un neizturamā miegošanās, gaidot pirmo transportu. Bet galvenokārt skumji par to, ka man ir tik daudz sen nesatiktu ballīšdraugu, kurus ārpus ballītēm būtu dīvaini satikt, lai arī viņi ir forši cilvēki.
Saldais. Pāri skumjām klājas maza, jauka laimīte, kura uz pleca sēž vienmēr un nekas to nespēj notraukt. Ir savādi just tik ilgstošu un tiešām nezūdošu laimes sajūtu, bet es pie tā varētu pierast. Bet varbūt nemaz nevajag?
Šovakar saldi sērīgi, jo ilgojos, bet tas pieder pie lietas. Atstāšu šo kā visīsāko rindkopu, lai gan tā tik viegli varētu kļūt visgarākā. Jo narkomāns par savu atkarību nerunā, lai gan spētu muldēt deviņus gadsimtus no vietas un vēl mazliet.
Rūgtais. Raupjus, varbūt pat rupjus akcentus manā apgarotajā pārdomu pasaulē iemet realitāte, iedurot smadzenēs pavisam praktiskas raizes. Par māsu, kas ir no tiem briesmīgajiem četrpadsmitgadniekiem, kas tev tik ļoti krīt uz nerviem, kad redzi, cik ļoti viņi tēlo lielus, tādējādi panākot tieši pretējo, bērnišķīgo iespaidu. Par darbu vasarā, kas šobrīd šķiet neiespējamā misija, pat zinot, ka būs jāsamierinās ar ko tādu, kas galīgi nesaistās ar manām interesēm. Par eksāmeniem, kurus es negribētu uztvert kā uztraukuma iemeslus, bet to tuvums tomēr nešķiet pārāk omulīgs. Par izmisīgo naudas trūkumu, kas pēkšņi ir kļuvis tik jūtams, ka traucē dzīvot. Par mūžīgo nogurumu un galvassāpēm, kas traucē koncentrēties uz lietām, kas būtu jādara. Par to, kas neizdarīts. Par niekiem, kas savācas visi vienā lielā barā un krīt uz galvas, skaļi bļaudami. Gribētos domāt, ka tas pāries. Viss taču vienmēr beigās ir labi.
Zemenes. Visam pa vidu ir miljons jauku atmiņu, kas apvijas sirdij un to tur ciešā apskāvienā. Tās ieplūst asinsritē un pārņem visu ķermeni tik ļoti, ka lūpas savelkas smaidā un skatiens aizklīst prom no grāmatu kaudzēm uz galda, tukšās krūzes un arī monitora, lai pievērstos skatam aiz pagātnes priekškara. Atmiņas robežas nezina, tām par laiktelpas likumiem vienalga, tās ar vieglu pieskārienu pārrauj raižu mūri un kā sauleszaķi apžilbina domām acis. Uzsēžas uz skropstām un smej, kad tu mēģini atgriezties pie reālās pasaules. Šo atmiņu ir tik daudz kā pieneņu vasaras vidū. Tik daudz kā tauriņu visā pasaulē. Un tikpat daudzveidīgas.
Ir. Garšo man mana dzīve, un garšo pat šādi vakari.
Paldies.
otrdiena, 2011. gada 26. aprīlis
my spoon.. is too big
Katram ir tādi brīži, kad šķiet, ka dzīve ir tieši tāda, par kādu tu esi sapņojis, kad pat vissīkākās lietas jau tā labo noskaņojumu paceļ vēl augstāk. Kad apkārt ir visforšākie cilvēki un tu pats jūties foršs. Kad visa diena ir kā ballīte.
Nu lūk, un tādas bija manas pēdējās trīs dienas. Es noķēru to sajūtu, pēc kādas tik ļoti ilgojos, iepriekšējo ierakstu rakstot. Un tā vēl joprojām turas manos pirkstu galos, plivinās elpā un atsauc acu priekšā mazus, saulainus atmiņu fragmentus pilnīgi neloģiskā, nehronoloģiskā visādi citādi ne-oģiskā secībā.
Nu lūk, un tādas bija manas pēdējās trīs dienas. Es noķēru to sajūtu, pēc kādas tik ļoti ilgojos, iepriekšējo ierakstu rakstot. Un tā vēl joprojām turas manos pirkstu galos, plivinās elpā un atsauc acu priekšā mazus, saulainus atmiņu fragmentus pilnīgi neloģiskā, nehronoloģiskā visādi citādi ne-oģiskā secībā.
pirmdiena, 2011. gada 18. aprīlis
tagad esmu gliemezītis mazs
Zinu, ka jau visu ziemas otro pusi cilvēki (un es arī) ir čīkstējuši par to, ka viņiem gribas vasaru, bet šodien ir kaut kā īpaši. Varbūt tāpēc, ka es pirmo reizi no skolas nācu bez mēteļa, varbūt tāpēc, ka sportā bija jāiet ārā, bet varbūt vienkārši es pārāk daudz domāju par visādām jaukām vasar'slietām. Piemēram, random stopēšanu kaut kur, sēdēšanu uz visādām apmalēm, vērojot cilvēkus, vārtīšanos pa pļavu un kaut vai tādiem niekiem kā tas, ka nav vajadzīgs vilkt jaku, lai ietu ārā.
Vēl nežēlīgāk ir, mājās pārnākot, ieraudzīt Marta tvītu, kurā pieminēts gliemezītis mazs. Nav jau tā, ka uzreiz atmiņā festivāli, vazāšanās pa teritoriju un tās dziesmas aurošana un mācīšana nepazīstamiem cilvēkiem. Lai sevi paspīdzinātu vēl vairāk, uzliku PVAv dziesmu "Blondie goti" (http://www.draugiem.lv/pvav/). Zvērā noskaņa pārņēma no galvas līdz ķepiņām. Vēl vakar izdomāju, ka laikam šogad uz turieni nedošos, tagad mani turp vilktin velk.
Bet varbūt mani velk vienkārši vasara, anarhija un tā ārpusrealitātes sajūta, kas valda festos.
Man šodien gribas. Festivālus gribas. Pie Inokentija ārdīties gribas, pie ugunskura sildīties arī un kaut vai pamosties karstā teltī, kas ož pēc ananāsiem, jo kāds lohs izdomāja, ka būtu forši uzmočīt svešai teltij virsū ar kaut kādu braucamparikti un apgāzt iekšā esošo ananāsu mūmiju bundžu. Gribas arī skatīties, kā iekš Geto tiek zamuķīta katapulta, ar kuru aizšauj kedas prom, vai kā pie Lopiņiem nakts vidū no nekurienes uzrodas brokastu pārslas. Gribas pat dzirdēt, ka pirmais teksts, ko tev pasaka, kad tu no rīta izlien no telts, ir daudzbalsīgs "parādi pupus!" (kas gan ir pieņemami tikai Geto patstāvīgo iedzīvotāju izpildījumā). Un, galu galā, gribas just to lielisko sajūtu, kad svētdienas naktī sēdi pie ugunskura ar pēdējiem palikušajiem, runā herņu un smēķē vienu cigareti uz septiņiem.
Un tā ir tikai viena maza daļiņa no viena vienīga festivāla. Sasodīts, es gribu vēl tādas atmiņas, gribu gribu gribu. Vasaru vajag.
Vēl nežēlīgāk ir, mājās pārnākot, ieraudzīt Marta tvītu, kurā pieminēts gliemezītis mazs. Nav jau tā, ka uzreiz atmiņā festivāli, vazāšanās pa teritoriju un tās dziesmas aurošana un mācīšana nepazīstamiem cilvēkiem. Lai sevi paspīdzinātu vēl vairāk, uzliku PVAv dziesmu "Blondie goti" (http://www.draugiem.lv/pvav/). Zvērā noskaņa pārņēma no galvas līdz ķepiņām. Vēl vakar izdomāju, ka laikam šogad uz turieni nedošos, tagad mani turp vilktin velk.
Bet varbūt mani velk vienkārši vasara, anarhija un tā ārpusrealitātes sajūta, kas valda festos.
Man šodien gribas. Festivālus gribas. Pie Inokentija ārdīties gribas, pie ugunskura sildīties arī un kaut vai pamosties karstā teltī, kas ož pēc ananāsiem, jo kāds lohs izdomāja, ka būtu forši uzmočīt svešai teltij virsū ar kaut kādu braucamparikti un apgāzt iekšā esošo ananāsu mūmiju bundžu. Gribas arī skatīties, kā iekš Geto tiek zamuķīta katapulta, ar kuru aizšauj kedas prom, vai kā pie Lopiņiem nakts vidū no nekurienes uzrodas brokastu pārslas. Gribas pat dzirdēt, ka pirmais teksts, ko tev pasaka, kad tu no rīta izlien no telts, ir daudzbalsīgs "parādi pupus!" (kas gan ir pieņemami tikai Geto patstāvīgo iedzīvotāju izpildījumā). Un, galu galā, gribas just to lielisko sajūtu, kad svētdienas naktī sēdi pie ugunskura ar pēdējiem palikušajiem, runā herņu un smēķē vienu cigareti uz septiņiem.
Un tā ir tikai viena maza daļiņa no viena vienīga festivāla. Sasodīts, es gribu vēl tādas atmiņas, gribu gribu gribu. Vasaru vajag.
sestdiena, 2011. gada 16. aprīlis
kūleņi
Sāku nojaust, ka šī vieta beigu beigās pārvērtīsies par dvēseles izgāztuvi, kur es izpaudīšu savas grafomāniskās tieksmes un muldēšu par to, kā man gājis kaut kādās parastās dienās. Bet galu galā šis ir muldamblogs.
Interesanti zināt, vai es esmu vienīgā, kam šodiena šķita kaut kāda ļoti savāda. Sākot ar laiku, kas aiz loga izskatījās nemīlīgs un riebīgs, bet, izejot ārā, pārvērtās superpavasarīgs. Jau vakar ievēroju, ka gaiss smaržo pēc iemīlēšanās - laikam jau tāpēc pavasarim ir mīlas gadalaika tituls. Šodien tas savu smaržu zaudējis nebija, tikai pazaudējis saulīti kaut kur. (Starp citu, saulainā laikā Rīga ir pilna ar dzeltenām mašīnām. Šodien es tādas redzēju tikai dažas.)
Bet ne tikai laiks bija tas, kas padarīja dienu tik neparastu. Oficiālās 4sq dienas sakarā pastaigāju līdzi Ofēlijai, kas čekojās visur, kur vien varēja, un sajutos.. nereāla. Jā, tas laikam būtu tas īstais vārds. Šodien es nebiju es, es biju kāds no izdomātajiem tēliem, kas dzīvo manā galvā un uz papīra.
Nerealitātes sajūta reizēm ir sasodīti forša lieta. Tās ietekmē es priecājos par mazmazītiņām elektriskajām gičām skatlogā vienam no Upīša pasāžas mūzikas veikaliem, lēkāju pa soliņiem Vērmaņdārza estrādē, apmetu turpat arī kūleni, redzēju Rīgu no Galleria Riga jumta vēl skaistāku kā parasti, šūpojos Esplanādes bērnu laukumiņā un sasodīti gribēju izdarīt kaut ko pavisam muļķīgu, tikai nevarēju saprast - ko.
Mana apņemšanās nākamajai skaistajai dienai, kad būšu centrā un vienkārši staigāšos - apmest kūleni visrandomākajās vietās. Just because I can.
Diemžēl patīkami smeldzīgā sajūta sirdī, kas jau tā bija visai nenoturīga un trīsuļoja, ik pa brīdim nozūdot un atstājot vietu vienkārši vienaldzībai, tagad ir izgaisusi pavisam, jo prātu nācās pievērst praktiskām lietām. Un praktiskais ar iedvesmu nesadzīvo.
Man riebjas pētīt darba sludinājumus un zināt, ka es lielu daļu no tā piedāvājuma vienkārši nespētu darīt sava rakstura dēļ.
Bet par to es negribu sūdzēties šeit.
Meklēšu pavasara paliekas sevī un pieķeršos pie tām, laiski un miegaini kā kaķis zvilnot krēslā.
Vai arī vienkārši noskatīšos kādu filmu.
Interesanti zināt, vai es esmu vienīgā, kam šodiena šķita kaut kāda ļoti savāda. Sākot ar laiku, kas aiz loga izskatījās nemīlīgs un riebīgs, bet, izejot ārā, pārvērtās superpavasarīgs. Jau vakar ievēroju, ka gaiss smaržo pēc iemīlēšanās - laikam jau tāpēc pavasarim ir mīlas gadalaika tituls. Šodien tas savu smaržu zaudējis nebija, tikai pazaudējis saulīti kaut kur. (Starp citu, saulainā laikā Rīga ir pilna ar dzeltenām mašīnām. Šodien es tādas redzēju tikai dažas.)
Bet ne tikai laiks bija tas, kas padarīja dienu tik neparastu. Oficiālās 4sq dienas sakarā pastaigāju līdzi Ofēlijai, kas čekojās visur, kur vien varēja, un sajutos.. nereāla. Jā, tas laikam būtu tas īstais vārds. Šodien es nebiju es, es biju kāds no izdomātajiem tēliem, kas dzīvo manā galvā un uz papīra.
Nerealitātes sajūta reizēm ir sasodīti forša lieta. Tās ietekmē es priecājos par mazmazītiņām elektriskajām gičām skatlogā vienam no Upīša pasāžas mūzikas veikaliem, lēkāju pa soliņiem Vērmaņdārza estrādē, apmetu turpat arī kūleni, redzēju Rīgu no Galleria Riga jumta vēl skaistāku kā parasti, šūpojos Esplanādes bērnu laukumiņā un sasodīti gribēju izdarīt kaut ko pavisam muļķīgu, tikai nevarēju saprast - ko.
Mana apņemšanās nākamajai skaistajai dienai, kad būšu centrā un vienkārši staigāšos - apmest kūleni visrandomākajās vietās. Just because I can.
Diemžēl patīkami smeldzīgā sajūta sirdī, kas jau tā bija visai nenoturīga un trīsuļoja, ik pa brīdim nozūdot un atstājot vietu vienkārši vienaldzībai, tagad ir izgaisusi pavisam, jo prātu nācās pievērst praktiskām lietām. Un praktiskais ar iedvesmu nesadzīvo.
Man riebjas pētīt darba sludinājumus un zināt, ka es lielu daļu no tā piedāvājuma vienkārši nespētu darīt sava rakstura dēļ.
Bet par to es negribu sūdzēties šeit.
Meklēšu pavasara paliekas sevī un pieķeršos pie tām, laiski un miegaini kā kaķis zvilnot krēslā.
Vai arī vienkārši noskatīšos kādu filmu.
piektdiena, 2011. gada 15. aprīlis
pašreklāma, mļe
Es te pāris dienas atpakaļ mācību nolūkos zamuķīju savu pirmo TOPu mūžā. Tā kā ir piektdiena, es izdomāju, ka jāsāk ar viņu piespamot visa pasaule. Arī šī pasaules daļa.
Kur Vecrīgā iedzert alu? Jautājums atbildēts!
http://revolutionmedia.lv/?p=678
(un es esmu forša, jo rakstu divus ierakstus ar pāris minūšu intervālu, yo)
Kur Vecrīgā iedzert alu? Jautājums atbildēts!
http://revolutionmedia.lv/?p=678
(un es esmu forša, jo rakstu divus ierakstus ar pāris minūšu intervālu, yo)
Abonēt:
Ziņas (Atom)