my spoon.. is too big

Katram ir tādi brīži, kad šķiet, ka dzīve ir tieši tāda, par kādu tu esi sapņojis, kad pat vissīkākās lietas jau tā labo noskaņojumu paceļ vēl augstāk. Kad apkārt ir visforšākie cilvēki un tu pats jūties foršs. Kad visa diena ir kā ballīte.
Nu lūk, un tādas bija manas pēdējās trīs dienas. Es noķēru to sajūtu, pēc kādas tik ļoti ilgojos, iepriekšējo ierakstu rakstot. Un tā vēl joprojām turas manos pirkstu galos, plivinās elpā un atsauc acu priekšā mazus, saulainus atmiņu fragmentus pilnīgi neloģiskā, nehronoloģiskā visādi citādi ne-oģiskā secībā.



Kamēr tu vēl neesi aizvēris šo ierakstu, es atļaušos paspēt ieteikt paklausīties Tēja Vienam, kurš bija iemesls manai būšanai Jelgavā sestdienas vakarā. Patiesībā gan tas bija pēdējais koncerts, kur šams uzstājas ar skatuves vārdu, jo nu viņš kļūst vienkārši par Rihardu Lībieti, bet draudziņos viņu vēl tā var atrast.
Rekur šite: http://www.draugiem.lv/teaforone/
Nemāku spriest, vai viņš ir tas, kuru vajag ierakstos klausīties, bet varbūt tas ir tikai tāpēc, ka es tik bieži dzirdu viņu dzīvē un zinu to sajūtu, kas pārņem. Balerijas koncerta laikā es beidzot sapratu, kā to aprakstīt. Šķiet, ka mūzika skan sirdī, nevis tev apkārt, tāpēc tā ir tik intīma. Tik intīma, ka gribas skūpstīties. Nopietni, tā ir fantastiska sajūta.

Bet ne tas vien bija super. Bija forši spontāni stopēt, nevis braukt ar vilcienu kā cilvēkam (pirmā reize siltajā sezonā!). Pie šī lēmuma gan laikam vainojams Briedis un pāris Bonaparta glāzes, bet vispār es laikam atkal atsākšu izmantot tikai to sabiedrisko transportu, ko Rīgas Satiksme piedāvā. Jo ir silti un arī iesprūšana uz piecām stundām Ugālē vairs nevar sagādāt drebuļus, besi un naidu pret visu pasauli (bet tas jau ir cits stāsts).
Vēl foršāk bija Olainē ieraudzīt Eddzi ar gičas somu plecā, jo tas nozīmēja, ka "nē, mani nevar pierunāt, es nebraukšu" bija tikai muldēšana. Bet varbūt vienkārši iedarbojās tas, ka es piesolīju, ka mani varēs redzēt kleitā, kas ir retums. (Lai gan esmu apņēmusies būt sieviete un valkāt visādus svārkveidīgus objektus biežāk.)

Bija forši pēc daudzu muļķīgu youtube video noskatīšanās ielīst zem segas un sildīt savas nosalušās pēdiņas Eddzim pie kājām. (Viņa viedoklis gan būtu diezgan pretējs, es domāju, ņemot vērā, ka viņš sāka nejauki spirināties un nelaida mani saviem stilbiem vairs klāt.) Pēc gaismas izslēgšanas vēl ilgi turpinājās smieklu valdīšana, jo ik pa brīdim kādam vajadzēja sākt dziedāt 'nomnomnom' dziesmiņu vai pieminēt tādas frāzes kā "my spoon is too big". Bet, protams, vakara nagla, ar ko mēs gājām gulēt un cēlāmies arī, bija šis te:

Rīts sākās ne vien ar porno groove, bet arī ar svētku brokastīm, ko sarūpēja superforšie Riharda vecāki (šo man vajadzēja pieminēt kaut vai tikai tāpēc, lai visi zinātu, ka pasaulē ir arī ļoti draudzīgi un jauki vecāki, kuru galvenais mērķis nav visus viesus izmest no mājas pēc iespējas ātrāk).

Saules, laba garastāvokļa un gičas apvienojums ir foršs ne tikai kaut kur sēžot un čilojot, bet arī pavisam ikdienišķi ejot cauri Jelgavai uz Dobeles šoseju. Bija gan cilvēki, kuru skatieni liecināja, ka tas ir dīvaini - spēlēt un bišķiņ dziedāt, līkumojot cauri cilvēku masām (kuras pilsētā, it īpaši pie pils, bija nejēgā), -, bet galvenais, ka pašiem labi. Par spīti karstumam.
Turklāt ģitāras spēlēšana arī pievilina šoferus, šo derētu atcerēties.

Izkāpšana Tukumā bija forša, iepazīšanās ar Ekiņu bija forša, sēdēšana estrādes parkā netālu no Rotondas (vai kā nu to dīvaino būvi, kas turējās uz kolonnām un kuras vidū bija stabs ar akmeni, kas griezās, sauca) bija tik sasodīti vasarīga, ka es reizēm pat aizmirsos un vienkārši izbaudīju to, cik viss ir ideāli. Tāda pati sajūta bija arī nākamajā dienā pie pašas Rotondas. Tagad ir atklāta alus sezona gan Andrejsalā bišķiņ, gan uz sliedēm, gan parkā.
Pikniku sezonu arī mēs atklājām tieši Tukumā pie Šembja. Un es tagad zinu, ka ugunskurpasēdēšanas pie Šembja ir citādas kā citur. Jo desas tiek ceptas uz dakšas (tās, ko sauc par sūdu, nevis virtuves), cilvēki tiek vizināti ķerrās, Trusis ir uz alus un vēl, un vēl.. Šis ir mirklis, kad es vairs nemāku muldēt, jo tieši svētdienas vakars bija tas, kura sajūtas notvert ir grūti, tās vārdos uzrakstīt nav iespējams. Tieši tad - kaut vai tikai redzot, kā Ekiņš spēlē ermoņikas, kas atstaro rietošās saules starus, vai Šembis aizmet Dārtas zaļo kurpi kaut kur tālumā - es sapratu, ka laikam jau mana dzīve patiešām ir tāda, par kādu es agrāk esmu vien sapņojusi. Jo man ir cilvēki, ar ko sildīties pie ugunskura, ar ko gulēt aukstā zālē un skatīties debesīs, ar ko runāt sviestu un vienkārši būt, nedomājot par to, kā es izskatīšos vai kā būtu pareizi.

Bet, atkāpjoties no sentimentālām pļāpām, tev ir jāredz kārtējais pierādījums tam, ka Edgari ir dīvaini. Tikai pasaki, ka nav!

(Izmanto iespēju noskatīties, kamēr mani vēl kāds nav spīdzinājis tik ļoti, lai es tiešām to izņemtu ārā! Vai mani nomušījis.)

Banāli, bet dzīve patiešām ir skaista, un man žēl to visu, kuri vairāk uzmanības pievērš negatīvajām dienām. Pietiek taču ar vienu nedēļas nogali, lai spētu justies laimīgi pat tad, ja sāp spranda no gulēšanas uz grīdas un tevi bombardē ar končām (izklausās labi, bet tas patiesībā ir diezgan sāpīgi - Šembis var apstiprināt, es viņam netīšām pa aci iemetu).

UFO PORNO!!!