garšo

Es šodien sēžu mājās, skatos filmas un dzeru tēju (kuru es gan jau pasen aizmirsu atkal uztaisīt). Fonā skan The Kooks, kas nebija klausīti simts mūžības, tieši tāpēc atsauc prātā kaut kādas smaidīgas atmiņas, no kurām noķeru tikai sajūtu, nezinot, kas tieši tās par atmiņām. Ielej jaunu sastāvdaļu manā emociju kokteilī. Bet nav slikti. Visbiežāk vientulīgos vakaros emociju kokteiļi sanāk rūgti vai skābeni, ar pārāk daudz citrona vai pārāk maz liķiera, bet šoreiz man garšo. Kā izsmalcinātām smaržām mijas aromātu notis, tā man šovakar garšas. Tā man šovakar sajūtas, kuras visas ir tik ļoti virspusējas, ka ieķeras sirdī.

Skābenais. Man ir mazliet skumji. Skumji par to, ka esmu mājās pavisam viena, bet man nav ne vīna, ne ūdenspīpei tabakas. Skumji par to, ka vispār esmu mājās, jo ir taču šīsnedēļas pirmā piektdiena, kas patiesībā ir otrdiena un kuru vajadzētu pavadīt Vecrīgā, smejoties sen nesatiktu draugu kompānijā. Skumji tā pavisam vispārīgi, ka esmu no ballīšaprites izkritusi tik ļoti, ka man brīvos vakaros labi ja atnāk viens ballītes piedāvājums iepriekš bijušo piecu vietā. Skumji par to, ka nezinu, vai vispār man īsti pietrūkst tā bezjēdzīgā vazāšanās pa bāriem un neizturamā miegošanās, gaidot pirmo transportu. Bet galvenokārt skumji par to, ka man ir tik daudz sen nesatiktu ballīšdraugu, kurus ārpus ballītēm būtu dīvaini satikt, lai arī viņi ir forši cilvēki.

Saldais. Pāri skumjām klājas maza, jauka laimīte, kura uz pleca sēž vienmēr un nekas to nespēj notraukt. Ir savādi just tik ilgstošu un tiešām nezūdošu laimes sajūtu, bet es pie tā varētu pierast. Bet varbūt nemaz nevajag?
Šovakar saldi sērīgi, jo ilgojos, bet tas pieder pie lietas. Atstāšu šo kā visīsāko rindkopu, lai gan tā tik viegli varētu kļūt visgarākā. Jo narkomāns par savu atkarību nerunā, lai gan spētu muldēt deviņus gadsimtus no vietas un vēl mazliet.

Rūgtais. Raupjus, varbūt pat rupjus akcentus manā apgarotajā pārdomu pasaulē iemet realitāte, iedurot smadzenēs pavisam praktiskas raizes. Par māsu, kas ir no tiem briesmīgajiem četrpadsmitgadniekiem, kas tev tik ļoti krīt uz nerviem, kad redzi, cik ļoti viņi tēlo lielus, tādējādi panākot tieši pretējo, bērnišķīgo iespaidu. Par darbu vasarā, kas šobrīd šķiet neiespējamā misija, pat zinot, ka būs jāsamierinās ar ko tādu, kas galīgi nesaistās ar manām interesēm. Par eksāmeniem, kurus es negribētu uztvert kā uztraukuma iemeslus, bet to tuvums tomēr nešķiet pārāk omulīgs. Par izmisīgo naudas trūkumu, kas pēkšņi ir kļuvis tik jūtams, ka traucē dzīvot. Par mūžīgo nogurumu un galvassāpēm, kas traucē koncentrēties uz lietām, kas būtu jādara. Par to, kas neizdarīts. Par niekiem, kas savācas visi vienā lielā barā un krīt uz galvas, skaļi bļaudami. Gribētos domāt, ka tas pāries. Viss taču vienmēr beigās ir labi.

Zemenes. Visam pa vidu ir miljons jauku atmiņu, kas apvijas sirdij un to tur ciešā apskāvienā. Tās ieplūst asinsritē un pārņem visu ķermeni tik ļoti, ka lūpas savelkas smaidā un skatiens aizklīst prom no grāmatu kaudzēm uz galda, tukšās krūzes un arī monitora, lai pievērstos skatam aiz pagātnes priekškara. Atmiņas robežas nezina, tām par laiktelpas likumiem vienalga, tās ar vieglu pieskārienu pārrauj raižu mūri un kā sauleszaķi apžilbina domām acis. Uzsēžas uz skropstām un smej, kad tu mēģini atgriezties pie reālās pasaules. Šo atmiņu ir tik daudz kā pieneņu vasaras vidū. Tik daudz kā tauriņu visā pasaulē. Un tikpat daudzveidīgas.

Ir. Garšo man mana dzīve, un garšo pat šādi vakari.
Paldies.