Devītās klases pēdējā zvanā es jutos mazliet noskumusi, jo tā klase man patika ļoti. Atceros, kā reiz, ar toreizējo labāko draudzeni runājoties, es pat sajutu asaras acīs, jo man tik ļoti negribējās no viņiem šķirties.
Tad es nenojautu, kādā kolektīvā nokļūšu vidusskolā. Es nenojautu, ka jaunā klase būs vēl trakāki, smieklīgāki, stulbāki, ģeniālāki un visādi citādi - tādi, pie kādiem es biju pieradusi. Man pat prātā neienāca arī tas, cik ļoti es pati mainīšos un cik ļoti atsvešināta es šajā klasē jutīšos.
Par spīti nebeidzamajiem smiekliem, inside jokes un visu citu, kas mani it kā ar klasesbiedriem vienoja, skola tomēr dienā bija pelēkais laukums. Man bija vienalga, kā es skolā izskatos, ko saku un ko daru, jo tuvumā nebija neviena, kas man būtu svarīgs. Tikai daži cilvēki, kas man šķita (un vēl joprojām šķiet) interesanti, bet ar kuriem es nekad neveidoju (un neveidošu drošvien arī) tuvāku kontaktu. Priekš kam? Tā taču ir tikai skola, who cares. Acis nav jākrāso, uz to, ko no rīta pusmiegā uzvelc, nav pat jāpaskatās, apģērbs nav ne ar ko jāsaskaņo. Vienalga.
Tagad vajadzētu sekot tekstam "un tomēr, man ir žēl no viņiem atvadīties", bet ziniet.. man nav žēl. Varbūt man būtu gribējies mazāk laika veltīt, lai kontaktētos ar cilvēkiem, kas man besī, un vairāk censties kontaktēties ar tiem, kas likās interesanti, bet nu jau vairs neko nemainīt. Un nafig. Nekad pēc skolas nebiju jutusies tik pacilāta kā šodien. Jo šī bija pēdējā nopietnā mācību diena. Nekad mūžā es vairs nerakstīšu reakciju vienādojumus, nekad nemācīšos no galvas nodaļu par kvarkiem, nekad nepiedalīšos stulbos bioloģijas laboratorijas darbos. Un tā ir fucking laba sajūta. Okei jā, vēl ir eksāmeni un konsultācijas priekšā, bet, kā klases audzinātāja saka, "sunim jau ir pārlekts, vēl tikai astei jāpārlec". Ar smaidu sejā.
Ir savādi salīdzināt sajūtas (un atzīmes), beidzot devīto un divpadsmito klasi. Mainījies nav tikai 10 latviešu valodā un 5 sportā, lai cik stulbi tas arī neizklausītos. Pilnīgi, pilnīgi, pilnīgi viss cits gan ir, lai arī pagājuši tikai trīs gadi.
Rīt es sapucēšos un atvadīšos no skolas ziedu gājienā. Ievilkšu gaisu krūtīs un izpūtīšu tikai tad, kad būšu ārpus tām telpām, kuras paspēja pieriebties jau pa šo īso laika sprīdi. Un turpmāk elpošu tikai ārpasauli.
Un ziniet, mani vairāk biedē izlaiduma kleitas meklēšana nekā eksāmeni. Jo vazāšanās pa veikaliem ir daudz baisāka par pāris uzdevumiem.
es
- Dace
- Carving out his mother's larynx with a kitchen knife; in another life, he surely would have been a poet. /Kronin, The Twelve
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru