kā mums gāja pie igauņiem

rīga - pärnu - viljandi - tartu - otepää - valga - cēsis - rīga

jäääär

piektais septembris

Visādas domas nāk prātā vakaros kā šis, bet varbūt tieši tāpēc, ka es neradīju tipisko-kā-filmās vannas un vienatnes vakaru, bet klausījos Psyclon Nine un Dawn of Ashes, kamēr piešļakstīju vannasistabu, šīs domas nav negatīvas. Drīzāk mazliet trakas, mazliet dumjas un, jā, mazliet neķītras. Tieši tāpēc es tās nolēmu uzrakstīt. Izveidot atlikušā vasaras mēneša to-do list. Deadline: 5. septembris, jo pēc tam man vairs īsti nebūs dzīves, miega un normālu ēdienreižu. Kas notiek ar punktiem, ko neizpildu? Nākamvasar tie jāveic divreiz.
Noteikumi skaidri, tātad uz priekšu!

1. Uzrakstīt bloga ierakstu par braucienu uz Igauniju (nav nemaz tik traki, bet man kaut kur to sev vajag atgādināt).
2. Aizbraukt un izbaudīt Laba Daba 2011.
3. Aizbraukt uz Liepāju.
4. Atgriezties Ziemeļu fortos (kaut vai vienai, ja neizdosies Edgaru aizvilkt).
5. Izpeldēties kailai.
6. Uzkāpt vismaz 4 kokos.
7. Aizstopēt ar Ofiju uz kādu random pilsētu.
8. Vīna vakars.
9. Iekāpt jūrā Kolkas raga pašā galā.
10. Aiziet uz kādu random koncertu.
11. Piedalīties Zinību Grauzēju Iepēršanā. (izsvītroju, jo manu pieteikumu atšuva)
12. Bez naudas atkal aizstopēt kaut kur random (tikai ne uz Kuldīgu).
13. Aiziet no mājām uz centru kājām.
14. Atnākt no centra ar kājām mājās.
15. Filmu vakars ar Loti.
16. Atsākt rakstīt kādā LS forumā.
17. Fotosesija (meklēju fotogrāfu, kas mani jau nav bildējis!).
18. Uzrakstīt kaut ko tādu, kas pašai patīk - kā Vilcene maskuballē.
19. Vēlreiz noskatīties Zeitgeistu.
20. Apmest kūleni uz vēl kāda soliņa.
21. Dejot lietū.
22. *** (tam šeit jābūt, bet ir lietas, ko pat es publiski nesaku, it's more for myself)
23. Ķirši.
24. Ballīte ballītes izpratnē.
25. Izlasīt Selmas Lāgerlēvas triloģiju, kas man šobrīd ir zem Vonnegūta "Fokuss Pokuss".
26. Atdot cilvēkiem grāmatas, kas ir pie manis, bet nepieder man.
27. Iesākt pārlasīt visus Harijus Poterus.
28. Noskatīties pašupašu pēdējo HP daļu.
29. Zināt, ka es pārlasīšu arī Lord of the Rings.
30. Apciemot to pamesto māju, ko ar Ofiju atklājām.
31. Pastaigāties nakts vidū.
32. Kādu nakti vienkārši būt, elpot zvaigznes un sapņot klusumu.
33. Palikt pa nakti kapos vai pie tiem.
34. Salikt savas grāmatas plauktos.
35. Ūdenspīpes pasēdēšana ar izbijušās Harmonijas meitenēm.
36. Atkal uzkāpt uz jumta nepabeigtajai slimnīcai Mežciemā.
37. Izstaigāt kādu industriālo rajonu ar Psyclon Nine un Dawn of Ashes austiņās.
38. Būt laimīgai.

Šodien es apstāšos šeit. Mēnesim varbūt pietiks. Ja nē, papildināsies.
Gaidīji arī kaut ko neķītru tajā sarakstā? Izdomā pats, es jau noteikti savas seksuālās fantāzijas neiešu publicēt, i neceri. (Un nē, 22. punkts nav arī nekas tāds.)

Šo sarakstu drīkst pildīt/papildināt/apsvērt arī citi. Pastāstiet man, kā jums veicās, pēc tam.

Es iešu pēc vēl saldējuma. Have fun, jaunieši!

jau 45 min ir rītdiena

13. 07. 2011. plkst. 00:45

"Dzīve ir slikts sapnis," viņš teica, "vai jūs to zināt?"
/K. Vonnegūts "Fokuss Pokuss", 74.lpp/

Nevaru aizmigt. Domas šaudās galvā kā nenormālas. Baidos sajukt, sažņaugtiem pirkstiem turos pie saprāta drumslām. Prāts aptin savus pavedienus ap šodienu, neļaujot pār to nākt miega aizmirstībai. Nē, nu jau tā ir vakardiena. Ir mirklis, kad šodienas nav. Ir vakardiena un tā, kas sekos pēc tam. Tagadnē ir tukšums, kas, kā izskaitļots, veido februārī pēdējo dienu. Ir cilvēki, kuru dzimšanas dienas veidotas no nekā. No brīžiem, kad nav šodienas.
Nevaru aizmigt. Tu un Tavs vārds manī maļas, aizdzenot bērnības Miega Peli, kam patīk tumsa. Bet tumsā mīt visādi mošķi.

Sirds plīst pušu, domas skrien kā traki zirgi. Ar putām uz lūpām un pukstošām sirdīm. Vai trakums ir laime- vai laime ir trakums? Pietrūkst un baidos. Dvēsele sajukusi, dur ar adatām sev pirkstos. Pogas nepiešūtas krīt uz klona un aizripo uz visām pusēm. Jāsavāc krāsu haoss atpakaļ rokās, atpakaļ nabaga dvēseles plaukstās, lai ir varavīksne. Lai ir ziemeļblāzma bez kāviem, lai ir debesu pilsētā svētki.

Šī ir nakts, kurā cigarešu dūmiem saplūst ar pilsētas gaisu un kaimiņu balsīm, nakts, kurā pelniem kā sniegam birt lejup uz jukušiem naktstauriņiem.
Šī ir nakts, kurā caur miglu uz gaismu tiekties, noslaucīt lietuslāses un iedegt atpakaļ dvēselei sveci. Lai krāsu pogas vieglāk savākt atpakaļ pirkstos. Sapogāt laimi atpakaļ, lai tā šaubu dzīparos nekarājas un iedomu caurumi aizlāpās paši.
Šī ir nakts, kurā es labprātāk aizmigtu.

man iet labi, kā iet tev?

Tā kā man tagad stundu nav, ko darīt, jo es noskatījos pēdējo HIMYM 3. sezonas sēriju un gaidu, kad novilksies ceturtā sezona, nolēmu ierakstīt blogā kaut ko nebūt, citādi te vējš visādus zaru kamolus pūš apkārt un tā. (Starp citu - kādu vārdu jūs lietojat "lejupielādēt" vietā?) Patiesībā baigais pārsteigums man pašai, ka es esmu spējīga actually skatīties kādu seriālu, ņemot vērā, cik man ir slinkums pat filmām pievērsties. Bet nu jā, šis vismaz ir kaut cik interesants.

Anyway, kā man ir klājies?

tipiski pirmspēdējāzvana dienai

Devītās klases pēdējā zvanā es jutos mazliet noskumusi, jo tā klase man patika ļoti. Atceros, kā reiz, ar toreizējo labāko draudzeni runājoties, es pat sajutu asaras acīs, jo man tik ļoti negribējās no viņiem šķirties.
Tad es nenojautu, kādā kolektīvā nokļūšu vidusskolā. Es nenojautu, ka jaunā klase būs vēl trakāki, smieklīgāki, stulbāki, ģeniālāki un visādi citādi - tādi, pie kādiem es biju pieradusi. Man pat prātā neienāca arī tas, cik ļoti es pati mainīšos un cik ļoti atsvešināta es šajā klasē jutīšos.

zvaigznes - debess nervi šķērsgriezumā

Cik savādi: vēja
nopūšama svece
tādu drošību rada, tik droša!
Viena vienīga dzīve, viena vienīga svece,
maza un
pietiekoša.

/I.Ziedonis/

Tad, kad tu, cilvēks, esi laimīgs, tev nekas nerakstās. Iedvesma ir parazīts, kas no skumjām barojas.

Es savu iedvesmu varētu ieslēgt sērkociņu burkā un aizdedzināt, lai visas skumjas izkvēpinās. Lai jaunām vieta.
Šobrīd tik daudz laimes, ka iedvesma ķer skumjas tur, kur to nemaz nav. Sīkumos. Ikdienā. Nieciņos.
Bet laimi tā tomēr nevar pārspēt, un man vēl joprojām nerakstās.

Un jā, es šobrīd attaisnojos. Jo man blogā nekā nav.

garšo

Es šodien sēžu mājās, skatos filmas un dzeru tēju (kuru es gan jau pasen aizmirsu atkal uztaisīt). Fonā skan The Kooks, kas nebija klausīti simts mūžības, tieši tāpēc atsauc prātā kaut kādas smaidīgas atmiņas, no kurām noķeru tikai sajūtu, nezinot, kas tieši tās par atmiņām. Ielej jaunu sastāvdaļu manā emociju kokteilī. Bet nav slikti. Visbiežāk vientulīgos vakaros emociju kokteiļi sanāk rūgti vai skābeni, ar pārāk daudz citrona vai pārāk maz liķiera, bet šoreiz man garšo. Kā izsmalcinātām smaržām mijas aromātu notis, tā man šovakar garšas. Tā man šovakar sajūtas, kuras visas ir tik ļoti virspusējas, ka ieķeras sirdī.

Skābenais. Man ir mazliet skumji. Skumji par to, ka esmu mājās pavisam viena, bet man nav ne vīna, ne ūdenspīpei tabakas. Skumji par to, ka vispār esmu mājās, jo ir taču šīsnedēļas pirmā piektdiena, kas patiesībā ir otrdiena un kuru vajadzētu pavadīt Vecrīgā, smejoties sen nesatiktu draugu kompānijā. Skumji tā pavisam vispārīgi, ka esmu no ballīšaprites izkritusi tik ļoti, ka man brīvos vakaros labi ja atnāk viens ballītes piedāvājums iepriekš bijušo piecu vietā. Skumji par to, ka nezinu, vai vispār man īsti pietrūkst tā bezjēdzīgā vazāšanās pa bāriem un neizturamā miegošanās, gaidot pirmo transportu. Bet galvenokārt skumji par to, ka man ir tik daudz sen nesatiktu ballīšdraugu, kurus ārpus ballītēm būtu dīvaini satikt, lai arī viņi ir forši cilvēki.

Saldais. Pāri skumjām klājas maza, jauka laimīte, kura uz pleca sēž vienmēr un nekas to nespēj notraukt. Ir savādi just tik ilgstošu un tiešām nezūdošu laimes sajūtu, bet es pie tā varētu pierast. Bet varbūt nemaz nevajag?
Šovakar saldi sērīgi, jo ilgojos, bet tas pieder pie lietas. Atstāšu šo kā visīsāko rindkopu, lai gan tā tik viegli varētu kļūt visgarākā. Jo narkomāns par savu atkarību nerunā, lai gan spētu muldēt deviņus gadsimtus no vietas un vēl mazliet.

Rūgtais. Raupjus, varbūt pat rupjus akcentus manā apgarotajā pārdomu pasaulē iemet realitāte, iedurot smadzenēs pavisam praktiskas raizes. Par māsu, kas ir no tiem briesmīgajiem četrpadsmitgadniekiem, kas tev tik ļoti krīt uz nerviem, kad redzi, cik ļoti viņi tēlo lielus, tādējādi panākot tieši pretējo, bērnišķīgo iespaidu. Par darbu vasarā, kas šobrīd šķiet neiespējamā misija, pat zinot, ka būs jāsamierinās ar ko tādu, kas galīgi nesaistās ar manām interesēm. Par eksāmeniem, kurus es negribētu uztvert kā uztraukuma iemeslus, bet to tuvums tomēr nešķiet pārāk omulīgs. Par izmisīgo naudas trūkumu, kas pēkšņi ir kļuvis tik jūtams, ka traucē dzīvot. Par mūžīgo nogurumu un galvassāpēm, kas traucē koncentrēties uz lietām, kas būtu jādara. Par to, kas neizdarīts. Par niekiem, kas savācas visi vienā lielā barā un krīt uz galvas, skaļi bļaudami. Gribētos domāt, ka tas pāries. Viss taču vienmēr beigās ir labi.

Zemenes. Visam pa vidu ir miljons jauku atmiņu, kas apvijas sirdij un to tur ciešā apskāvienā. Tās ieplūst asinsritē un pārņem visu ķermeni tik ļoti, ka lūpas savelkas smaidā un skatiens aizklīst prom no grāmatu kaudzēm uz galda, tukšās krūzes un arī monitora, lai pievērstos skatam aiz pagātnes priekškara. Atmiņas robežas nezina, tām par laiktelpas likumiem vienalga, tās ar vieglu pieskārienu pārrauj raižu mūri un kā sauleszaķi apžilbina domām acis. Uzsēžas uz skropstām un smej, kad tu mēģini atgriezties pie reālās pasaules. Šo atmiņu ir tik daudz kā pieneņu vasaras vidū. Tik daudz kā tauriņu visā pasaulē. Un tikpat daudzveidīgas.

Ir. Garšo man mana dzīve, un garšo pat šādi vakari.
Paldies.