jau 45 min ir rītdiena

13. 07. 2011. plkst. 00:45

"Dzīve ir slikts sapnis," viņš teica, "vai jūs to zināt?"
/K. Vonnegūts "Fokuss Pokuss", 74.lpp/

Nevaru aizmigt. Domas šaudās galvā kā nenormālas. Baidos sajukt, sažņaugtiem pirkstiem turos pie saprāta drumslām. Prāts aptin savus pavedienus ap šodienu, neļaujot pār to nākt miega aizmirstībai. Nē, nu jau tā ir vakardiena. Ir mirklis, kad šodienas nav. Ir vakardiena un tā, kas sekos pēc tam. Tagadnē ir tukšums, kas, kā izskaitļots, veido februārī pēdējo dienu. Ir cilvēki, kuru dzimšanas dienas veidotas no nekā. No brīžiem, kad nav šodienas.
Nevaru aizmigt. Tu un Tavs vārds manī maļas, aizdzenot bērnības Miega Peli, kam patīk tumsa. Bet tumsā mīt visādi mošķi.

Sirds plīst pušu, domas skrien kā traki zirgi. Ar putām uz lūpām un pukstošām sirdīm. Vai trakums ir laime- vai laime ir trakums? Pietrūkst un baidos. Dvēsele sajukusi, dur ar adatām sev pirkstos. Pogas nepiešūtas krīt uz klona un aizripo uz visām pusēm. Jāsavāc krāsu haoss atpakaļ rokās, atpakaļ nabaga dvēseles plaukstās, lai ir varavīksne. Lai ir ziemeļblāzma bez kāviem, lai ir debesu pilsētā svētki.

Šī ir nakts, kurā cigarešu dūmiem saplūst ar pilsētas gaisu un kaimiņu balsīm, nakts, kurā pelniem kā sniegam birt lejup uz jukušiem naktstauriņiem.
Šī ir nakts, kurā caur miglu uz gaismu tiekties, noslaucīt lietuslāses un iedegt atpakaļ dvēselei sveci. Lai krāsu pogas vieglāk savākt atpakaļ pirkstos. Sapogāt laimi atpakaļ, lai tā šaubu dzīparos nekarājas un iedomu caurumi aizlāpās paši.
Šī ir nakts, kurā es labprātāk aizmigtu.