"Aukstā āda", Albērs Sančess Piņols

"Mēs nekad neesam bezgalīgi tālu no tiem, kurus ienīstam. Tātad šī paša iemesla dēļ varam uzskatīt, ka nekad nebūsim patiesi tuvu tiem, kurus mīlam."

Sala izskatās pēc zeķes, kam papēdī ir meteorologa māja un valnītī - klintis un vientuļa bāka. Šajā dieva pamestajā nostūrī mūsu vārdā nenosauktajam varonim būs jāpavada vesels gads, pētot laikapstākļus, veģetāciju un kukaiņus. Vienīgā kompānija, ko Antarktīdas ūdeņos esošā sala viņam piedāvās, būs nelīdzsvarots bākas uzraugs un tie, kas ierodas naktī.

The Name of the Wind by Patrick Rothfuss

"It was night again. The Waystone Inn lay in silence, and it was a silence of three parts."

Kvothe (latviskajā versijā - Kvouts, bet es atļaušos palikt pie angliskajiem vārdiem) ir leģendām apvīts personāžs, kas, izlikdamies par parastu viesnīcnieku, slēpjas no naidniekiem, interesentiem, atriebējiem, sievietēm un, vispārīgi ņemot, - no pasaules. Līdz mirklim, kad viņš nakts pastaigā sastopas ar Chronicler un izgulda viņu savā viesnīcā. Tas izrādās negudri darīts, jo nu viņam tiek pieprasīts stāsts. Stāsts par to, kā Kvothe kļuva par varoni un neģēli vienā personā, un to, kāpēc viņa vārds izsauc lāstus vai apbrīnas pilnas nopūtas ikvienam visos četros pasaules stūros.

Dace skatās Budapeštu

Visiem jautātājiem es visu laiku saku, ka uzrakstīšu blogā par to, kā man gāja, un tad nerakstu. Laikam ilgi es tā darīt nevarēšu, līdz ar to beidzot mēģināšu saņemties un pastāstīt, ko tad es redzēju Budapeštā.

Dace skatās Prāgu

Beidzot es esmu saņēmusies izveidot pirmo ierakstu blogā par to, kā man šajā Erasmus lietā iet. Parasti iedvesma man parādās tad, kad esmu iedzērusi, bet tādos gadījumos es nemēdzu atgriezties tik agri istabiņā, bet šoreiz es esmu tieši pareizajā kondīcijā (t.i. izdzērusi trīs alus un pārāk ātri atnākusi atpakaļ), lai pastāstītu, ko esmu redzējusi un ko - izdzērusi. Šeit būs gan informācija mammai par to, kur es dzīvoju un cik daudz ēdu, gan informācija Vilcēnam par to, kādus alus esmu nomēģinājusi, gan informācija pārējiem par to, ko esmu apskatījusi.

3

Es viņai iesitu un aizgrūdu no sevis tālu prom. Gribēju uz viņu kliegt, nesakarīgos teikumos līdz ar siekalām izspļaut visu savu naidu un riebumu, gribēju viņu saraut gabalos un iznīcināt tā, kā viņa iznīcina manu sirdi. Vēlējos, lai viņa izgaist un nekad vairs neatgriežas manā tuvumā, bet tā joprojām tur stāvēja, mēma un aizvainota.
Vai tu tiešām nesaproti, ka esi sāpinājusi mani? Tu nezini, cik ļoti mani lauz?

Es viņu ienīdu no visas savas gabalos sarautās sirds, kurā viņa ar katru vārdu bija pilinājusi arvien vairāk indes. Sakostiem zobiem es cirtu nagus savās plaukstās, lai niknumā nemestos tai virsū un nenodarītu ko nelabojamu.
Un visļaunākā bija apziņa, ka es pie viņas atgriezīšos. Ka es viņu atkal pievilkšu sev klāt, ar maigiem pirkstiem pieskaršos, iegrimšu viņā un ļaušu sevi saindēt līdz galam.

Jo tā notiek ar viņām visām. Tām labākajām.
Ar grāmatām.

2

Mēs zinājām, ka viņa mirs. Nāves elpa mūsu mājas gaiteņos bija jūtama jau mēnešiem, un pirms trim nedēļām ārsts šo neredzamo nojausmu apstiprināja. Viņa izdziest strauji, un mēs zinājām teju vai konkrētu dienu, kurā viņas liesma izkūpēs pavisam. Domāju, ka arī viņa pati to zināja un viņas skumji skaistais smaids, ar ko viņa atbildēja uz mūsu izveseļošanās pareģojumiem, bija atvadas.
Un varbūt tieši tāpēc, ka mēs to zinājām, nāves brīdis mūs tā satrieca, izrāva sirdi no krūtīm un iebradāja to dubļos.

1

Viņa nostājās mūsu izsmalcinātās viesistabas vidū, pievērsa man savu dziļo skatienu, kas mani vienmēr bija valdzinājis, un teica: "Apskauj mani."
Tikai tajā mirklī es sapratu, cik patiesībā viņa bija skumja.