deadline

Tātad ir pienācis (un patiesībā jau pagājis) tas brīdis, kad mana dzīve beidzas un sākas kopsavilkumi, esejas, lekcijas, prezentācijas un visādas tādas lietas. Īsumā par "elles" (kā, ja nemaldos, Klāvs Sedlenieks 5. septembra uzrunā nodēvēja jauko universitāti, par kuras studentu man ir tas gods sevi saukt) pirmajām trīs dienām: baisi! Man ir bail no visa - mājasdarbiem, lekcijām, pasniedzējiem, skolas un kursabiedriem vēl jo vairāk. Mani tur apēdīs, izspļaus un apēdīs vēlreiz. Bez sāls.

Bet ne par to ir stāsts. Piektajā septembrī beidzās arī manas to-do listes termiņš. Diemžēl es neesmu izpildījusi pārāk daudz no tā, ko gribēju, bet man pat ir (šoreiz patiess) attaisnojums - neparedzēta, ilgstoša uzturēšanās kādā Jūrmalas daļā. Izpildīts: 20/37. Un tā pat nav līdz galam taisnība, jo es uzkāpu 3 kokos, bet par ceturto pieskaitīju pieturas jumtu saullēktā. Un neaizgāju mājās no centra, bet Deglava tilta - bet toties pēc trakas nakts. Zinību Grauzējos es nepiedalījos, jo mani atšuva. Un ieraksts par Igaunijas stop-izbraucienu ir parodija par fantastiskajām dienām, ko tur pavadījām.
Vai es nožēloju neizdarīto? Nē. Jo es uz Liepāju braukšu septembrī (visticamāk, ka dzimšansdienai tuvajās dienās), ar Loti filmas skatīšos tumšos rudens vakaros, fotogrāfēšos interesantās bildītēs drīzumā, grāmatas atdošu palēnām un pakāpeniski izdarīšu visu.

Vasaru nevar izplānot. Laimi nevar izplānot. Laime neiekļaujas grafikos, termiņos un plānojumā. Laime ir haoss. Tā slēpjas tajā viegli durstošajā sajūtā pirkstu galiņos un beziemesla smieklos, kas kutina kaklu. Tā rotaļājas mirdzošās acīs, pinas saulstaru pavedienos un šļakstās lietuslāsēs uz plakstiņiem. Laime ir pieskārienā, smaidā, elpā uz manas ādas un skatienu krustpunktos.

38. punkta izpildes limitu esmu pārsniegusi par precīzi ∞ procentiem.