Pieci sākumi

Pavisam nesen kāds draugs, apskatījies manu blogu, pajautāja, kāpēc man nav "sen neesmu šeit rakstījusi" ieraksta. Lai arī šādi vietas aizpildītāji nav pārlieku interesanti, taisnība jau viņam bija - sen neesmu šeit rakstījusi. Kādu laiku mocījos ar vainas apziņu par šīs burvīgās aktivitātes pārtraukšanu (darbs un bakalaurs, un slinkums, un "kā es tā tagad atsākšu?"), un tagad Spīgana ir man padevusi stafetes kociņu "Pieci pirmie teikumi" akcijā. Uztvēru to kā mājienu ar sētas mietu un, piedurknes uzrotījusi, nolēmu vismaz mēģināt likt šim blogam atkal elpot.

Šī konkrētā stafete aicina atkal atvērt pēdējās piecas lasītās grāmatas un izvilkt no tām pirmo teikumu. Atcerēties pirmo acu uzmetienu skatuvei, sajust pirmās priekšnojautu vēsmas. Vai tieši otrādi - pirmo mezglu atšķetināmā kamolā.

Patiesībā šāds uzdevums man nemaz nav tik svešs - katra mana recenzija sākas ar konkrētās grāmatas pirmo (vai pirmajiem) teikumu. Jo jebkādā pirmsākumā ir šarms - gluži tāpat kā noslēgumā.

četrpadsmitais grāmatās

Ja pagājušais gads manā dzīvē ir bijis pilns ar visādiem lieliem notikumiem, kuru nozīme tā patiesi atklājas tikai tagad - retrospektīvi -, tad grāmatu ziņā tas ir bijis visai pašķidrs. Lai arī Goodreads stāsta, ka esmu izlasījusi 57 literāros darbus (par diviem vairāk nekā 2013.), lappušu skaits it nemaz nav spīdošs - vien 16817, kas ir par apmēram četrarpus tūkstošiem mazāk nekā iepriekšējā gadā. Un es varu godīgi atzīt, ka tas ir mana slinkuma dēļ. Darbs grāmatnīcā lasīt iedvesmo pavisam noteikti, taču atņem laiku un spēku, un varbūt arī gribēšanu to darīt.

"The Watcher in the Shadows", Carlos Ruiz Zafon

"Dear Irene,

Sometimes I think I am doomed never to forget the mirage of that summer we spent together in Blue Bay."

A mysterious toymaker who lives as a recluse in an old mansion, surrounded by the mechanical beings he has created. An enigma surrounding strange lights that shine through the mists that envelop the small island on which the old lighthouse stands. A shadowy creature that hides deep in the woods. These are the elements of a mystery that bind 14-year-old Irene to Ismael during one magical summer spent in the Blue Bay. Irene's mother has taken a job as a housekeeper for the toymaker, Lazarus, but his house contains more secrets than Irene and Ismael have bargained for.

"Analfabēte, kas prata rēķināt", Jūnass Jūnasons

"Statistiskā iespēja, ka analfabēte septiņdesmito gadu Sueto izaugs liela un kādu dienu atradīsies iespundēta kartupeļu pārvadāmajā furgonā kopā ar Zviedrijas karali un premjerministru, ir viens pret četrdesmit pieciem miljardiem septiņsimt sešdesmit sešiem miljoniem divsimt divpadsmit tūkstošiem astoņsimt desmit.

Pēc minētās analfabētes pašas aprēķiniem."

Nombeko ir apsviedīga, gudra, viltīga un izveicīga meitene ar prātam neaptveramām spējām matemātikā. Vienīgā nelaime - viņa ir piedzimusi melnādaina un Dienvidāfrikā. Tādēļ viņa tīra atejas un neprot lasīt. Līdz brīdim, kad viņu notriec automašīna.

Holgers 1 un Holgers 2 ir dvīņubrāļi, kas audzināti īsteni republiskā garā Zviedrijas monarhijā. Viens no viņiem ir idiots, bet otrs neeksistē.

Viņu dzīves par parastām nosaukt nevarētu neviens, bet tas, kas notiek, viņiem sastopoties, pārspēj visas iztēles robežas.

"Neatrodamā", Giliana Flinna

"Domājot par sievu, man vienmēr jādomā par viņas galvu. Sākot jau ar tās formu."

Ir Dannu pāra piektā laulību gadadiena. Ir pagājuši divi stagnācijas, nesarunāšanās un nīgruma pilni gadi. Un tomēr Niks zina, ka mājās viņu gaidīs tradīcija - ikgadējo dārgumu medību pirmais pavediens.

Tas viņu gaida gan. Bet sieva ir pagaisusi bez pēdām.

Visas norādes liecina, ka - kā jau parasti - vainojams ir vīrs. Bet vai tiešām tikai parastas laulāto nesaskaņas slēpās aiz Nika un Eimijas attiecību ieplaisājušās fasādes?

"More Than This", Patrick Ness

"Here is the boy, drowning."

Setam ir sešpadsmit gadu, salauzta sirds un pilnas plaušas ūdens. Viņš slīkst. Pēdējos savas dzīves mirkļos puisis sajūt vien pārsteidzoši spēcīgu vēlmi dzīvot un asas sāpes lāpstiņā, kad tā tiek pārlauzta pret klintīm.

Un tomēr viņš pamostas. Savas bērnības mājas pagalmā, puskails, izslāpis, bezspēcīgs un pilnīgi viens. Pasaule ir klāta putekļiem, itin viss ir aizaudzis un sabojājies. Vienīgā dzirdamā skaņa ir viņa paša elpa.

Sets ir pamodies ellē. Jo kas gan cits šī neiespējamā vieta varētu būt?

Manas mīļgrāmatas

“Picking five favorite books is like picking the five body parts you'd most like not to lose.”

-Neil Gaiman

Pateicoties Andrejam, arī es esmu tikusi pie aicinājuma izteikties par savām mīļākajām grāmatām. Centīšos kaut ko kaut kā atlasīt un nevienu sirdij tuvu darbu neaizvainot.

Tas gan izrādījās daudz sarežģītāk nekā es sākumā iedomājos. Šis saraksts ir šķībs, greizs un nepareizs, un es zinu, ka jau rīt domāšu pavisam citādi. Pilnībā pārliecināta esmu tikai par pirmajām trim (nu, varbūt piecām) pozīcijām, bet pārējās mainās atkarībā no noskaņojuma un manas atmiņas paklausības. Nav daudz grāmatu, kas spētu mani sirdi sažņaugt tik spēcīgās spīlēs, lai es tās spētu nosaukt par savām mīļākajām. Un tomēr:

"Ulubeles pasakas", Nora Ikstena

"Upe, kas rāmi plūda cauri Ulubelei, nudien bija neparasta upe."

Dieviņš ir parūpējies, lai visi neparastie ļaudis būtu atraduši savu mājvietu Ulubelē. Te sastopams gan vecais upes vērotājs Meinards un Nāves salas Strēlnieks, gan gudrības maizes cepējs Brīnumbeķeris un Kugas mājas Artiste, gan Kaparāmura spoguļzivju kārotājs Skrīveris un Kābeļu kalna Romeo un Jūlija. Te godā tiek celts Skolmeistars un Burtlicis, atkūst Ledenes atsaldētās smadzenes, bet kaunu piedzīvo nez no kurienes ieklīdušais drāķis. Un Ulubelē aug raganbekas, kuras drīkst ēst tikai tie, kuri tic, ka tās ir ēdamas. Jo tās ir gan ēdamas, gan indīgas. Viss atkarīgs no ticības.

/Gundega Blumberga, jo es labāk nepateiktu,/

"My Brief History", Stephen Hawking

"My father, Frank, came from a line of tenant farmers in Yorkshire, England."

Stīvens Hokings ir viens no mūslaiku zināmākajiem (lai neieslīgtu galējībās, neteikšu, ka viszināmākais) un ievērojamākajiem zinātniekiem. Viņš pats ir sarakstījis vairākas grāmatas, no kurām mēs visi esam noteikti dzirdējuši par "A Brief History of Time" (Īsi par laika vēsturi), bet šī ir pirmā reize, kad Hokings raksta pats par sevi, savu dzīvi un ceļu līdz šim brīdim. Īsi, tīri un neticami interesanti.

"Putekļi smilšu pulkstenī", Arno Jundze

"Jaunām dzīvībām atdzimšana nāk kā brīnums. Tā apstiprina to, ko šķietami nepieredzējusi dvēsele intuitīvi jutusi vienmēr. Augstāko kārtību, kas atšķir Klusuma valstību no Lielā Saprāta."

Mēs visi esam saistīti, un vispārējās likumsakarības, kas ietekmē mūsu dzīvi, mums pašiem lielākoties paslīd garām nemanītas. To, pievēršoties vairāku šķietami nesaistītu varoņu gaitām, mums stāsta Arno Jundze. Sākotnēji dažādos laikos, dažādās vietās un dažādās sociālajās grupās esošo vīriešu - galvenie varoņi - stāsti grāmatas gaitā lēnām savijas, uzsverot vienlaicīgi gan indivīda nenozīmību, gan neiedomājamo svarīgumu pasaulē.

"The Hitchhiker's Guide to the Galaxy", Douglas Adams

"Far out in the uncharted backwaters of the unfashionable end of the Western Spiral arm of the Galaxy lies a small unregarded yellow sun. Orbiting this at a distance of roughly ninety-eight million miles is an utterly insignificant little blue-green planet whose ape-descended life forms are so amazingly primitive that they still think digital watches are a pretty neat idea."

Artūram Dentam šķita, ka visa viņa dzīve ir sagriezusies kājām gaisā, mirklī, kad viņš uzzināja - viņa māju šodien nojauks, lai atbrīvotu vietu apvedceļam. Viņam nebija ne jausmas, ka vēl pēc pāris stundām izrādīsies, ka visu viņa planētu šodien iznīcinās, lai atbrīvotu vietu starpgalaktiskajai autostrādei. Artūrs ir vienīgais cilvēks, kas no šīs katastrofas pēdējā brīdī tiek izrauts, un viņš kopā ar savu glābēju - Fordu Prefektu, ceļveža The Hitchhiker's Guide to the Galaxy papildinātāju no nelielas planētas pie Betelgeizes, - dodas stopējienā pa galaktiku. Jo kāda gan vairs ir izvēle? Un kāda ir varbūtība veiksmei?

"Do No Harm. Stories of Life, Death and Brain Surgery", Henry Marsh

"If we are ill and in hospital, fearing for our life, awaiting terrifying surgery, we have to trust the doctors treating us - at least, life is very difficult if we don't."

Ārsti - gluži kā policisti, ugunsdzēsēji un citi glābēji - savā cilvēces glābšanas misijā ir zaudējuši cilvēcību apkārtējo acīs. Mēs uzskatām, ka lai nu kurš, bet ārsts jau nu noteikti zinās, ko darīt, kā palīdzēt, un viņa viedoklis ir vienīgais pareizais. Neiroķirurgs Henrijs Maršs šo glorificējošo priekškaru ir nolēmis noraut, atklājot mums - pacientiem - patieso slimnīcas aizkulišu seju, kurā atspoguļojas smagi lēmumi, liktenīgas kļūdas, konstants uztraukums un nāves dvesma pakausī. Šajos stāstos iz dzīves mijas gan sāpīgu misēkļu retrospekcijas, gan bezgalīgi pateicīgu pacientu veiksmes stāsti. Viss, kas ir smadzeņu ķirurga ikdiena.

"Rakstu vācēja ceļš", Jānis Valks

"Uzstājīgi klauvējieni atmodināja rakstu vācēju Tago no pussnaudas, kurā viņš bija iegrimis, domādams, ko lai vēl ieraksta dienasgrāmatā par savu pēdējo ceļojumu."

Litera ir pilsēta, kas centrējas ap Galveno bibliotēku - lielāko zināšanu krātuvi Impērijā -, un visa tās industrija ir fokusēta uz zināšanu savākšanu, iemūžināšanu un saglabāšanu. Rakstu vācējs Tagoberts Dazdranagons ir labākais savā lauciņā, taču jau pārāk ilgi viņam ir nācies nīkt uz vietas, un viņa ceļotāja gars to nespēj paciest.

Tomēr, kad viņam beidzot tiek uzdots uzdevums, tas ne tuvu nav tāds, kādu Tago ir gaidījis. Lai atrastu mītisko priekšmetu, kuru Galvenais virsbibliotekārs ir nolēmis iegūt Literas īpašumā, rakstu vācējam būs jāpaļaujas vien pašam uz sevi, ceļabiedriem ēzeli un suni, un no grāmatas izplēstu lapiņu ar neskaidriem norādījumiem.

"The Ocean at the End of the Lane", Neil Gaiman

"It was only a duckpond, out at the back of the farm. It wasn't very big.

Lettie Hempstock said it was an ocean, but I knew that was silly. She said they'd come here across the ocean from the old country."

Mūsu rotaļas ar atmiņu (vai atmiņas rotaļas ar mums) ir neizskaidrojamas. Stāstītājs atceras, ka pirms četrdesmit gadiem - kad viņa bērnības nams vēl nebija nojaukts un piemājas iela bija izdangāts zemes ceļš - šīs ielas galā dzīvoja meitene, kas drīz pēc viņu iepazīšanās aizbrauca uz Austrāliju. Un tomēr tad, kad viņš, bēgot no bērēm, aizbrauc līdz draudzenes mājai un dīķim, ko Letija sauca par okeānu, kaut kur prāta nostūrī pamostas citas atmiņas. Tumšas, biedējošas un prātam neaptveramas. Tādas, kuru pieņemšana liktu apšaubīt acīmredzamās realitātes patiesumu. Pat vairāk - pieņemot, ka dīķis nudien ir okeāns, nāktos atzīt, ka realitāte ir vien dziļumam pārsegts šķidrauts.

"Pasaki Lukrēcijam", Liāna Miķelsone

"Vai jūs zināt, cik skaists ir Neapoles līcis? Ja ne, tad būs vien man jānotic uz vārda, jo nu jau veselu dienu mēs ar vīru braucam gar to."

Pompeju vēsturiskā diskursa un mūsdienu slimnīcas vides iedvesmotais "Pasaki Lukrēcijam" ir stāsts par kādas ķirurģes sevis, savas laimes un sirdsmiera meklējumiem. Mīlestība pret dzīvības teju pamesto Jāni ar eņģeļa rokām, ceļojums uz Franciju pie šķietami perfektās draudzenes, pārceļojumi tagadnes braucienā uz Itāliju un citas realitātes triviālās detaļas tiek reizēm pārrautas ar atkāpēm laikā, kad krāšņie un varenie Pompeji joprojām lūkojās uz Etnu ar pelnu neaizklātu seju. Laiki mainās, bet cilvēki paliek tie paši.

"Haosa spēle" (triloģija), Patriks Ness

"Pirmais, ko uzzini, kad tavs suns iemācās runāt, ir tas, ka suņiem vispār nav nekā daudz sakāma. Vismaz nekā prātīga."

Tods ir pēdējais zēns Prentistaunā, kas ir palikusi vienīgā cilvēku apdzīvotā saliņa uz svešās planētas, dēvētas par Jauno Pasauli, un tajā karu ar vietējiem iedzīvotājiem izdzīvojuši tikai vīrieši. Šajā zemē ikvienai dzīvajai būtnei piemīt Troksnis - ir dzirdamas ne vien līdzcilvēku domas, bet arī dzīvnieku instinkti un, šķiet, pat purvam ir sava balss. Tods ir pieradis dzīvot konstantā troksnī, lai arī viņa dumjajam sunim nav daudz nekā, ko teikt, un viņš labprāt nejustu no vīra kārtā ieceltajiem puikām nākošo nicinājumu. Tomēr tāda ir viņa pasaule.

Līdz brīdim, kad viņš purvā sastop Klusumu. Un tas ir tikai pirmais solis līdz viss, kas līdz šim šķita neapgāžama patiesība, sagrūs drupās.

"Good Omens", Terry Pratchett & Neil Gaiman

"It was a nice day.

All the days had been nice. There had been rather more than seven so far, and rain hadn't been invented yet."

Cilvēcei vienmēr ir paticis paredzēt pasaules galu, un nu jau tas ir novedis pie tā, ka kārtējā Armagedona datumā tiek rīkotas apjomīgas ballītes (nu, vai masu pašnāvības - atkarībā, ar kādiem cilvēkiem tu dzīves laikā esi sadraudzējies) un nākamās dienas ir pildītas ar neskaitāmiem ironiskiem jociņiem. Taču vienīgā grāmata, kas pilnīgi precīzi noteikusi apokalipses datumu, - "Jaukie un precīzie Agneses Nuteres pareģojumi" - nekad nav kļuvusi populāra. Līdz ar to neviens, izņemot Elles un Debesu spēkus, nenojauš, ka pasaule ies bojā sestdien ap tējas laiku.

Un neviens, pat ne Elles un Debesu spēki, nenojauš, ka Antikrists ir pazudis un ka tā vēl ir mazākā problēma, ar ko viņiem nāksies saskarties.

Kas kaķēnam somā?

..nekā daudz.

Man vienmēr ir patikuši visādi "parādi daļu sevis" tipa projektiņi, no kuriem vispopulārākais, šķiet, ir somas satura safotogrāfēšana. To uz Latvijas blogiem esot atnesis Dainis, bet par manām līdzņemamajām lietām ieinteresējās Spīgana. Brīdinu gan, ka pārāk interesanti tas nebūs, jo mana soma ir apmēram tikpat liela kā dažām dāmām maks, bet man patīk piedalīties.

"Endera spēle", Orsons Skots Kārds

"Es esmu skatījies ar viņa acīm, klausījies ar viņa ausīm, es saku: viņš ir īstais. Vai vismaz tuvu tam."

Sešgadīgais Enders ir viens no retajiem, kas ir apsvērts pieņemšanai Kaujas skolā. Viņu jau kopš pavisam agras bērnības ir novērojuši, lai pārliecinātos, vai prasībām atbilstošs ir ne vien viņa iespaidīgais intelekts, bet arī raksturs un problēmu risināšanas metodes. Un, kad Enders tiek skolā pieņemts, izrādās, ka no viņa tiek prasīts kas vairāk kā no pārējiem audzēkņiem. Bērnam nezinot, viņš kļūst par bandinieku rūpīgi slēptā un nežēlīgā spēlē, kas pieprasīs cīņu ar sevi un citiem līdz spēku izsīkumam.

"Klusa nemanāma slepkavība", Lēne Koberbēla & Agnete Frīsa

"Varbūt atradīsim kādu pistoli," Pitkins sacīja un ar rādītājpirkstu nomērķēja uz sargbūdu pie vārtiem. "Piiiiuuuuuuuu!"

Divi pusaudži pamestā slimnīcā Ungārijas ziemeļos, meklējot kādas kara paliekas, ko kaut kur nopārdot, atrod neticami vērtīgu priekšmetu, kas varētu tiem ienest neiedomājami vairāk par plānotajiem pāris forintiem. Pircēju atrast nav problēma - problēma ir uzņēmīgākā puiša čigāniskajā izcelsmē, saziņas un finansiālo līdzekļu trūkumā, turklāt arī pats atradums izrādās grūti uzglabājams un pārvietojams. Visu šo faktoru apvienojumā nepatikšanās tiek ierauts ne tikai jaunais čigānzēns, bet arī viņa pusbrālis, radinieki, kāds astoņdesmitgadīgs dānis un pasaules lāpītāja Nīna Borga.